Tērbatas Veterinārais institūts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tērbatas Veterinārais institūts, Baltijas rusifikācijas laikā pārdēvēts par Jurjevas Veterināro institūtu.

Tērbatas Ķeizariskais Veterinārais institūts (vācu: Kaiserliche Veterinair-Institut zu Dorpat, igauņu: Tartu veterinaariinstituut) bija medicīnas augstskola, kas darbojās Tērbatā. Izveidots 1848. gadā, 1873. gadā pārveidots par institūtu.

Dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tērbatas veterinārā iestāde (vācu: Veterinäranstalt Dorpat) dibināta 1848. gada 14. janvārī ar Krievijas impērijas ķeizara Nikolaja I pavēli. Vidzemes un Kurzemes guberņās par „lopu dakteru” skolas atvēršanu izplatīja paziņojumu latviešu un vācu valodās.[1] Pirms tam Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē darbojās dzīvnieku ārstēšanas katedra. Pirmais augstskolas direktors bija Kopenhāgenas veterinārās skolas audzēknis profesors Pēteris Boje Jessens. Citi mācībspēki bija profesori Frīdrihs Brauels, Frīdrihs Unterbergers un Aleksandrs Unterbergers, docents Jūlijs Klevers un viens prozektors. Augstskolā uzņēma ģimnāzijas vai augstākās apriņķu skolas beigušos, skolu beidza 139 veterinārārsti. Skolu beigušie varēja iegūt maģistra grādu veterinārzinātnēs pēc maģistra disertācijas publiskas aizstāvēšanas. Skolas laikā maģistra grādu ieguva 12 audzēkņi. Mācības notika vācu valodā.

Pārveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1873. gadā Tērbatas veterināro augtskolu pārveidoja par Tērbatas Ķeizarisko Veterināro institūtu ar jauniem statūtiem un plašāku zinātniskās darbības programmu. Mācību kurss bija četrgadīgs, kursu beidzējiem piešķīra veterinārārsta nosaukumu, pēc disertācijas aizstāvēšanas maģistra zinātnisko grādu. Baltijas rusifikācijas laikā 1889. gadā krievu valoda kļuva par mācību valodu un 1893. gadā to pārdēvēja par Jurjevas Veterināro institūtu. Pirmā pasaules kara laikā institūtu evakuēja uz Krieviju, bet pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā vācu okupācijas vara no jauna atvēra Tērbatas veterināro augstskolu (Tierärztliche Hochschule uz Dorpat), kas darbojās tikai četrus mēnešus. Pēc tam to iekļāva Tartu Universitātes sastāvā. Kopš 1951. gada Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijas sastāvā, ko 1991. gadā pārdēvēja par Igaunijas Lauksaimniecības Universitāti, bet 2005. gadā par Igaunijas Dabas Zinātņu Universitāti.[2]

Direktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu studenti un profesori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veterinārijas studijas beidza 134 latvieši, no viņiem par studentu sacensību darbiem zelta medaļas ieguva Reinholds Andersons (1860), Aleksandrs Zemmers (1871), Kristaps Helmanis (1877), Ludvigs Kundziņš (1880), Kārlis Ozols (1884), Ernests Paukuls (1898) un Klāvs Alksnis (1908). Sudraba medaļas ieguva Oto Zonnenbergs (1866), Augusts Kirhenšteins (1899) un Rūdolfs Grapmanis (1910).[3]

Institūtā darbojās profesori Eižens Zemmers (1865-1895), Aleksandrs Zemmers (1874-1902), Ludvigs Kundziņš (1882-1918), Ernests Paukuls (1902-1918), asistenti Kārlis Pētersons, Kristaps Ozols, Kristaps Helmanis, Georgs Audums, Artūrs Mālmanis, Reinholds Apsiņš-Rusaus un Voldemārs Brencēns.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 11 augsti mācīti skolas kungi studentus jeb mācekļus māca lopus audzēt, kopt un ārstēt. Bez tam tur vēl ir Aptieka, kur tie studenti mācās lopu zāles vārīt. Arī liela smēde netrūkst, kur viens mācīts kalēja kungs ar savu palīgu māca kalt un zirga nagus kopt; vēl īpaši viens jātnieka kungs ir iecelts, tas iemāca zirgu seglot, pareizi iejūgt, rīkus taisīt un jāt. Vēl tur ir liela lopu lazarete, kur jaunie dakteri mācās slimus lopus kopt un izārstēt; un vēl īpats nams, kur sprāguši lopi top uzšķelti un gabalos sagraizīti, lai tie studenti redz un mācās, kādi iekši, kauli, dzīslas un miesas panti lopiem esot, kur un kādās vietās tās dažādās vainas un slimības ceļas un kādas tās esot. Ziņa par lopu dakteru skolu… J. J. F. Stefenhāgens un dēls
  2. Estonian University of Life Sciences, Kreutzwaldi 1, Tartu
  3. Ziedonis Andersons. Ieskats Vidzemes un Kurzemes guberņu zinātniski praktiskās veterinārmedicīnas vēsturē Latvijas Universitātes raksti 2010, 763. sēj. 168.–177. lpp