Kristaps Helmanis

Kristaps Helmanis;
Personīgā informācija
Dzimis	1848. gada 3. jūnijā ; "Lejas Čimas", Tērvetes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris	1892. gada 10. martā (43 gadi); Pēterburga, Krievijas impērija (tagad Krievija)
Tautība	Latvietis
Vecāki	Jānis Helmanis un Trīne Helmane
Dzīvesbiedre	Emelīne Štrandmane
Zinātniskā darbība
Zinātne	Bioloģija

Kristaps Helmanis (dzimis 1848. gada 3. jūnijā, miris 1892. gada 10. martā) bija latviešu veterinārārsts, mikrobiologs, epizootologs.^[1] Bijis viens no pirmajiem, kas ieguva imūnserumu pret Sibīrijas mēri un tuberkulīnu.^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis 1848. gada 3. jūnijā Kalnamuižas pagasta "Lejas Čimās" zemnieka Jāņa Helmaņa un viņa sievas Trīnes ģimenē. Mācījās vietējā Kalnamuižas pagasta skolā, pēc tam Jelgavas reālskolā (1862-1865). Strādāja par skolotāju, bet no 1868. gada bija brūžu uzraugs Grīvas miestā, tad Krāslavā, Riževas apkārtnē Krievijā, beidzot Vilgāles muižā pie Kuldīgas. 1873. gada rudenī uzsāka studijas Tērbatas Veterinārajā institūtā (Kaiserliche Veterinair-Institut zu Dorpat),^[1] kuru pabeidza 1877. gadā. Par pētniecisko darbu “Spermatozoīdu attīstība mugurkaulniekiem” viņam piešķīra zelta medaļu, turpināja darbu pie maģistra disertācijas, ko spoži aizstāvēja 1879. gadā. No 1879. gada maija bija Pēterburgas leibgvardes jātnieku pulka veterinārārsts (1879—1891).^[1]

Pēc tam, kad 1882. gadā Frīdrihs Leflers (Friedrich Loeffler, 1852—1915) atklāja ļauno ienāšu slimības ierosinātāju (Burkholderia mallei), K. Helmanis 1884. gadā kopā ar Alfrēdu Bertušu sāka pētīt šīs slimības terapijas iespējas. 1886. gadā Pēterburgā izveidoja Pastēra staciju (пастеровская станция) potēšanai pret trakumsērgu un ziņoja par sekmīgu vakcinācijas gadījumu (Предварительное сообщение к прививке яда бешенства). Pēc Pēterburgas Eksperimentāli medicīniskā institūta (Институт экспериментальной медицины) dibināšanas 1890. gadā vadīja tā Epizootoloģijas nodaļu,^[1] pētīja arī tuberkulozes un liesas sērgas (Sibīrijas mēra) diagnostikas metodes. 1891. gadā K. Helmanis vienlaikus ar O. Kalniņu publicēja darbus par maleīna pagatavošanu^[2] un tā lietošanu ļauno ienāšu diagnostikā,^[1] izveidoja maleīna ražotni.

Miris 1892. gada 25. februārī no smadzeņu audzēja.^[3] Pēterburgas Eksperimentālās Medicīnas institūta epizootoloģijas nodaļas vadību pārņēma latviešu cilmes mikrobiologs Eižens Zemmers (1892-1895).

Viņa mirstīgās atliekas pārveda uz dzimteni un apglabāja Tērvetes baznīcas kapsētā, kur 1938. gada 26. maijā Latvijas Veterinārārstu biedrība uzlika pieminekli.

Darbi

Гельман Х.И. Предварительное сообщение к прививке яда бешенства, "Врач", 1886, 17 апреля, № 16 (krieviski)
Гельман Х.И. О сущности маллеиновой реакции. Вестник общ. ветеринарии. 1891. - № 5. - С. 62-66. (krieviski)
Гельман Х.И. Диагноз сапа посредством подкожного впрыскивания вытяжки из сапных бацилл. Вестник общ. ветеринарии. 1891. - № 5. - С.67-70. (krieviski)
Гельман Х.И. О свойствах туберкулина, полученного из туберкулезных бацилл, выращенных на картофеле. Архив биол. наук. 1892. -Т.24. - В.1-3. - С.139-140. (krieviski)

Literatūra

Egons Dārziņš. Zemmers, Kalniņš, Helmanis: dzīve un darbi. A. Gulbis, 1934., atkārtoti izdota 1993. gadā kā Zemmers, Kalniņš, Helmanis. Rīga: Zinātne, 1993. - 238 lpp.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 721. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
↑ J. BLANCOU. Early methods for the surveillance and control of glanders in Europe. Rev. sci. tech. Off. int. Epiz. (1994), 13 (2), 545-557 Arhivēts 2016. gada 10. septembrī, Wayback Machine vietnē., sākotnējā publikācija Bulletin de la Société vétérinaire pratique de France (1994), 78 (1), 35-53.
↑ «Uzsākam ziedojumu vākšanu K. Helmaņa pieminekļa teritorijas labiekārtošanai». Lvb.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 26. jūnijā.

Ārējās saites

Kristaps Helmanis Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.

Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[lat-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 721. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.

[2] J. BLANCOU. Early methods for the surveillance and control of glanders in Europe. Rev. sci. tech. Off. int. Epiz. (1994), 13 (2), 545-557 Arhivēts 2016. gada 10. septembrī, Wayback Machine vietnē., sākotnējā publikācija Bulletin de la Société vétérinaire pratique de France (1994), 78 (1), 35-53.

[lvb-3] «Uzsākam ziedojumu vākšanu K. Helmaņa pieminekļa teritorijas labiekārtošanai». Lvb.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 26. jūnijā.

[1]

[2]

[3]