Kristaps Rudzītis

Šis raksts ir par ārstu internistu. Par citām jēdziena Rudzītis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kristaps Rudzītis Personīgā informācija Dzimis 1899. gada 23. aprīlī Tadaiķu pagasts (Dienvidkurzemes novads) Miris 1978. gada 27. februārī (78 gadi) Rīga Tautība latvietis

Zinātniskā darbība Zinātne medicīna Darba vietas Latvijas Universitāte, Rīgas Medicīnas institūts Alma mater Pēterburgas kara medicīnas akadēmija Pasniedzēji Mārtiņš Zīle Sasniegumi, atklājumi Teorija par izoerģisko punktu, kurā iespējamas paradoksas saistaudus veidojošo koloīdo vielu reakcijas, kas ir dažādu patoloģisku un fizioloģisku procesu pamatā.

Kristaps Rudzītis (1899—1978) bija latviešu ārsts internists, Latvijas Universitātes un Rīgas Medicīnas institūta profesors. Izveidojis plašu zinātnisko skolu.

Dzīvesgājums

Izcelsme un izglītība

Kristaps Rudzītis ir dzimis 1899.gada 23.aprīlī Tadaiķu draudzē Lejaskurzemē skolotāja Krista Rudzīša ģimenē kā otrais bērns. Viņa audzināšana un skološana bija piētiski noskaņotā tēva rokās, kas centās saviem bērniem nodrošināt iespējami labāku izglītību. Kristaps mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, bet sakarā ar Vācijas armijas Kurzemes ofensīvu viņš 1915. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Pēterpili, kur ar izcilību pabeidza ģimnāziju un iestājās Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā. Tūlīt pēc ārsta diploma saņemšanas viņš 1922. gadā atgriezās Latvijā, kur kļuva par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes subasistentu, vēlāk asistentu profesora Mārtiņa Zīles vadītajā Fakultātes terapijas katedrā.

Darbība Latvijas Universitātē

Kristaps Rudzītis izvirzījās par zinātniski spējīgāko no Zīles līdzstrādniekiem, pielietodams Pēterpilī iegūtās iemaņas asinsšūnu morfoloģiskajos pētījumos. Kopā ar M.Zīli viņš 1926.-1928. gadā publicēja vairākus rakstus hematoloģijā un gastroenteroloģijā vācu un austriešu medicīnas žurnālos. Tomēr savas administratīvās slodzes dēļ Zīle viņam nespēja nodrošināt ātru disertācijas darba veikšanu un par patiesu veiksmi uzstatāma Rokfellera fonda stipendija studijām Ķīles universitātē profesora Heinriha Šādes laboratorijā uz pusotru gadu. Rudzīša zinātnisko pētījumu rezultāti tika apkopoti disertācijas darbā „Klīniski un kolloīdķīmiski pētījumi par paradoksām reakcijām”, kas tika aizstāvēts 1932.gadā. Šajā laikā viņš aktīvi piedalījās arī Mārtiņa Zīles organizētajos kongresos medicīniskās sintēzes veicināšanai Rīgā un Marienbādē, piesavinādamies un vēlāk klīnikā aprobēdams viņa filozofiskos uzskatus par slimību patoģenēzi un atveseļošanās mehānismiem — „higioģenēzi”. 1933. gadā Kristaps Rudzītis ieguva privātdocenta tiesības un 1938. gadā tika ievēlēts par Iekšķīgo slimību diagnostikas un propedeitikas katedras vadītāju un docentu, 1939. gadā par Medicīnas fakultātes sekretāru un medicīnas žurnāla „Ārsts” redaktoru un 1940. gadā par ārkārtas profesoru. 1938. gadā iecelts par Eigēnikas komisijas locekli.

Pēc Otrā pasaules kara

Otrais pasaules karš un tam sekojošie padomju reakcijas gadi apstādināja Kristapa Rudzīša akadēmisko izaugsmi uz gandrīz 20 gadiem. 1948. gada pāratestācijā Rudzīša disertācija netika atzīta par padomju kandidāta disertācijas vērtu un docenta nosaukums atjaunots tikai 1950. gadā. Šajos gados Kristaps Rudzītis apmēram 25 reizes pratināts MVD (Valsts drošības komitejas pirmākne) par viņa kā ārsta un Talsu slimnīcas vadītāja darbību ielenktajā Kurzemē 1944.-1945. gadā, par profesoru Paula Stradiņa un citu Latvijas Universitātes mācībspēku politiskajiem uzskatiem. Kristapa Rudzīša politiskā reabilitācija notika tikai 1958. gadā, kad līdz politiskā režīma atslābšanu viņš kļuva par LPSR Terapeitu zinātniskās biedrības priekšsēdētāju un 1959. gadā krieviski izdeva savu hematoloģisko pētījumu un klīnisko uzskatu apkopojumu monogrāfijā „Heparinocīti klīnikā un eksperimentā”, kas 1960. gadā kalpoja par pamatu profesora nosaukuma atjaunošanai. 1961.gadā tika izveidota Rīgas Medicīnas institūta Saistaudu fizioloģijas un patoloģijas problēmu laboratoriju, kur viņa vadībā aizstāvēts vairāk kā 20 zinātņu kandidāta un doktora disertāciju. 1965. gadā viņa ierosmē Rīgā notika PSRS heliobioloģijas simpozijs „Saules aktivitāte un dzīve”, kas zināmā mērā bija garīga atblāzma no Mārtiņa Zīles 30. gados rīkotajiem medicīnas sintēzes kongresiem Rīgā un Marienbādē. Ar Jāņa Liepiņa palīdzību 1972. gadā tika izdota Kristapa Rudzīša grāmata „Diagnostikas pamati un terapijas preambula” un 1973./1977. gadā ar Ilmāra Lazovska un citu līdzstrādnieku palīdzību profesora mūža darbs „Terminologia medica in duobus voluminibus” („Latīņu-krievu-latviešu medicīnas terminu vārdnīca divos sējumos”), kurā vairāk kā 20 gadu garumā tika apkopoti ap 53 000 latīņu medicīnas terminu ar to skaidrojumu krievu un latviešu valodās.

Medicīniskie uzskati

Izoerģiskais punkts koloīdķīmijā

Kristaps Rudzītis izoerģisko punktu ir definējis kā „skābo un bāzisko jonu vienādas darbības punktu pH skalā”, kurā iespējamas dažādas paradoksas saistaudus veidojošo koloīdo vielu reakcijas. Vielas, kas sastopamas dzīvajā dabā, gandrīz vienmēr ir amorfas un tajās nedarbojas stingrie fizikas likumi, bet gan neierobežoto iespēju dzīvās dabas likumi. Tā sauktās paradoksās reakcijas koloīdajās vielās ir priekšnoteikums tai nebeidzamo variāciju iespējai, ko mēs redzam dzīvajā dabā.

Par integrēto pieeju slimniekam

Ārstam jāārstē nevis slimība, bet gan slimais cilvēks. Slimību diagnosticēt nozīmē ne vien to atpazīt, bet arī pareizi novērtēt tās cēloņus, pareizi raksturot slimā organisma patoloģiskās norises tā, lai tas dotu iespēju noteikt slimības ārstēšanu un paredzēt tās tālāko gaitu. Līdz galam saprast slimnieku var tikai tas ārsts, kas pats pārdzīvojis to, ko pārdzīvo ārstējamais cilvēks, proti, ārstam ir jābūt labam cilvēku pazinējam. Iedziļinoties slimā cilvēka subjektīvajā pasaulē, ārsts nonāk pie filozofijas problēmām, kam ir jākļūst par visu ārstu prerogatīvu. Tas grieķiski skan šādi: aristos jatros kai filosofos („labam ārstam jābūt arī filozofam”). Faktori, kas piedalās cilvēka fizioloģisko un patofizioloģisko norišu mehānismā, var būt gan mikroskopiski un ultravizibli, gan planetāri un galaktiski.

Galvenie darbi

• K. Rudzītis. Diagnostikas pamati un terapijas preambula. — R. Zvaigzne, 1972. — 275 lpp. Atkārtots izd. R. Nacionālais apgāds, 2005.
• K. Rudzītis. Terminologia medica in duobus voluminibus („Latīņu-krievu-latviešu medicīnas terminu vārdnīca divos sējumos”). - R. Liesma, 1973. - 1039 lpp. (1. sējums), 1977. - 866 lpp. (2. sējums).

Ārējās saites

• Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mājas lapa par Kristapu Rudzīti