Mārtiņš Zīle

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ārstu. Par citām jēdziena Zīle nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Mārtiņš Zīle
Mārtiņš Zīle
Personīgā informācija
Dzimis 1863. gada 28. janvārī
Ungurpilī, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad - Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 12. maijā (82 gadi)
Unslēbenē, Karogs: Vācija Vācija
Tautība latvietis
Brāļi vecākais brālis Indriķis Zīle
Zinātniskā darbība
Zinātne medicīna, filozofija
Darba vietas Odesas universitāte, Latvijas Universitāte
Alma mater Tērbatas universitāte
Studenti Kristaps Rudzītis
Sasniegumi, atklājumi Medicīniskās sintēzes teorija, higioģenēzes teorija
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis, 2. un 3. šķira, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordenis, 1. šķira

Mārtiņš Zīle (dzimis 1863. gada 28. janvārī, miris 1945. gada 12. maijā) bija latviešu ārsts internists, Latvijas Universitātes rektors (1927-1929). Izveidoja starptautiski nozīmīgu medicīnas filozofijas zinātnisko skolu Latvijā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1863. gada 28. janvārī Ziemeļvidzemē, Ungurpils muižas amatnieka ģimenē kā septītais bērns. Mācības uzsāka Valkas draudzes skolā, turpināja Valkas apriņķa skolā. No 15 gadu vecuma viņa audzināšanu uzņēmās viņa vecākais brālis Indriķis Zīle, kurš bija pārcēlies uz dzīvi Tērbatā un kļuvis par vairāku muižu nomnieku. Mārtiņš Zīle turpināja mācības vāciskajā Tērbatas ģimnāzijā un viņa brālis bija stingri pārliecināts par to, ka izglītotajiem latviešiem ir jākļūst par vācbaltiešiem un aizliedza jaunākajam brālim mācīties par mūziķi, tā vietā likdams studēt daudz ienesīgāko medicīnu. Konflikta dēļ Mārtiņš 1882. gada maijā devās prom no mājām un visu vasaru strādāja par mājskolotāju Krimā, tomēr rudenī atgriezās mājās un uzsāka medicīnas studijas Tērbatas universitātē.[1] Pēc studiju beigšanas viņš apprecēja vācbaltieti Margotu Laisu un 1890. gadā sāka strādāt par ārstu Vīlandē, mazpilsētā Vidzemes guberņas igauņu daļā, bet pilnīgi integrēties vācbaltiešu vidē nespēja un jau pēc diviem gadiem devās darba meklējumos uz Berlīni un Maskavu.

Smagas plaušu slimības dēļ 30 gadu vecumā Mārtiņš Zīle bija spiests atmest cerības par strauju ārsta karjeru un vairākus gadus ārstējās Krimā. Pēc slimības remisijas sasniegšanas viņš sāka strādāt par kara ārstu Sevastopolē. Tomēr iekšējas nepieciešamības vadīts viņš jau pēc pāris gadiem pārcēlās uz Odesu, kur paralēli patologa darbam pievērsās pētniecībai un sāka publicēt kazuistiskus rakstus krievu un austriešu medicīnas žurnālos. Sākot no 1902. gada, viņš beidzot visu savu laiku varēja veltīt zinātnei, 39 gadu vecumā kļūstot par profesora asistentu Jaunkrievijas universitātes Medicīnas fakultātē Odesā, kur viņa uzdevums bija veikt eksperimentālus pētījumus plaušu fizioloģijā un patoloģijā. Šajā laikā M.Zīle attīstīja jaunu teoriju par deguna gļotādas, tievo zarnu un sēžas nerva reflektoro kairinājumu ietekmi uz plaušu elpošanas tilpumu un caurasiņošanu, kā arī izgudroja oriģinālu plaušu hiperemizācijas aparātu.

1908. gadā viņš tika paaugstināts par Jaunkrievijas universitātes speciālās patoloģijas un terapijas katedras privātdocentu, viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar iekšējo orgānu neirālo regulāciju un lielu impulsu viņa uzskatu tālākai attīstībai deva Drēzdenes Starptautiskās Higiēnas izstādes apmeklējums 1911. gadā, tā iespaidā Mārtiņš Zīle uzrakstīja 115 lappušu garu monogrāfiju par iekšējo orgānu ikdienas kopšanu, ietverot rekomendācijas personīgajā higiēnā, veselības nostiprināšanā un saglabāšanā. 1918. gadā viņu ievēlēja par docentu un katedras vadītāju, bet 1920. gadā par profesoru un 2. diagnostiskās klīnikas vadītāju.

1922. gadā, 59 gadu vecumā, kad viņš jau ir sasniedzis akadēmiskās karjeras virsotni, viņam vēlreiz nākas radikāli mainīt savu dzīvi, jo Latvijas Universitāte aicināja latviešu izcelsmes profesorus atgriezties dzimtenē un palīdzēt veidot jauno augstskolu. Viņa turpmākā darbība pēc 60 gadu vecuma izvērsās par īstu triumfu, jo viņš visu enerģiju varēja veltīt administrēšanai un savu filozofisko uzskatu popularizēšanai Latvijā un ārzemēs, kļūdams par Medicīnas fakultātes dekānu, Latvijas Universitātes rektoru, starptautisku medicīnas kongresu rīkotāju un medicīniski filozofisku grāmatu autoru. Viņa medicīniskās idejas turpināja īstenot Kristaps Rudzītis (1899-1978).

Miris 1945. gada 12. maijā bēgļu gaitās Unslēbenē, Vācijā.

Svarīgākās uzstāšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1914. gadā svinīga runa krievu ārstu gadskārtējā konferencē Odesas Jaunkrievijas universitātē ("Veselības likumi un ķermeņa kopšana" - krieviski),
  • 1922. gadā iestājas runa LU Terapeutikas Fakultātes klīnikas (tagad - Iekšķīgo slimību klīnika) pārņemšanā ("Par slimības klīnisko jēgumu. Kas ir slimība?"),
  • 1924. gadā akadēmiskā runa LU 5 gadu pastāvēšanas dienā ("Par miršanas un nemirstības problēmām no ārsta viedokļa"),
  • 1925. gadā atklāšanas runa 1.Latvijas ārstu un zobārstu kongresā ("Slimība un higioģenēze. Korelācijas patoloģija un korelācijas terapija"),
  • 1927. gadā LU rektora akadēmiskā runa Latvijas Universitātes gadadienā ("Kausalitāte un finalitāte zinātnē un dzīvē"),
  • 1928. gadā uzaicināta lekcija Karaļauču (Kēnigsbergas) universitātē ("Dubultjēdziena "kauzālais-finālais" saturs kliniski ārstnieciskajā domāšanā"- vāciski),
  • 1930. gadā divas lekcijas I kongresā medicīniskās sintēzes veicināšanai Rīgā (“Priekšvārds pie vispārīgās klīniskās mācības par slimību”, “Koreferāts par miesas-dvēseles problēmu” - abas vāciski),
  • 1931. gadā I starptautiskajā reliģijas un psiholoģijas kongresā Vīnē,
  • 1932. gadā divas lekcijas II kongresā medicīniskās sintēzes veicināšanai Marienbādē (“Racionālā un iracionālā sintēzes problēma no ārsta viedokļa”, “Cēlonība, vajadzība un ārstnieciskā darbība” - vāciski),
  • 1934. gadā lekcija III kongresā medicīniskās sintēzes veicināšanai Marienbādē (“Par vispārderīgas psihosomatiskas un klīniskas slimības mācības problēmu” - vāciski),
  • 1936. gadā lekcija IV kongresā medicīniskās sintēzes veicināšanai Marienbādē (“Par sintētisko pētniecisko domāšanu” - vāciski),
  • 1937. gadā lekcija psihologu un psihoterapeitu kongresā Kopenhāgenā (“Diagnozes problēma no sintētiskā viedokļa” - vāciski)

Mārtiņa Zīles medicīniskās teorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Medicīniskās sintēzes teorija. Pie slimnieka eksakti konstatējamais ir tikai maza daļa no slimības procesa būtības un tā jāmeklē neredzamajā sfērā, kas nav pieejama eksaktajai pētniecībai, bet var tikt atklāta loģisku spriedumu ceļā. Ārsta uzdevums ir iedarboties ne tikai uz patoloģiskajām norisēm, bet arī censties ietekmēt to neredzamo sfēru, kas izraisa notikumus.
  • Higioģenēzes teorija. Pie katras saslimšanas, iestājoties patoģenētiskam kairinājumam, tūliņ arī sāk darboties faktori, kuri uzskatāmi kā atveseļošanās notikumu ierosinātāji. Vai slimnieks mirs vai izveseļosies, vai arī paliks hroniski slims, kvalitatīvi un kvantitatīvi atkarīgs no tā, uz kuru polu pa slimības laiku notikumi vairāk novirzīsies, uz patoģenētisko vai higioģenētisko. Ideāla veselība ir tad, kad katrs atsevišķais orgāns plašākā nozīmē ir spējīgs ik brīdi izpildīt sev uzliktās prasības un pastāvēt pats par sevi. Cilvēki gan miesiski, gan garīgi kļūst mazspējīgi, ja viņi zaudē apņēmību, ir demoralizēti un viņiem nav patiesu, katram individuāli atbilstošu dzīves mērķu.

Galvenie medicīniski filozofiskie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Par slimības klīnisko jēgumu. Kas ir slimība? Latvijas Ārstu žurnāls 1923, Nr. 1, 2-8 lpp. (Iestājas runa Latvijas Universitātes Terapeutikas Fakultātes klīnikas pārņemšanā. 1922.gada 30.aprīlī)
  • Par miršanas un nemirstības problēmām no ārsta viedokļa. Izglītības ministrijas mēnešraksts 1924, Nr. 11. (Akadēmiskā runa, noturēta 1924. gada 28. septembrī, Latvijas Universitātes 5 gadu pastāvēšanas dienā)
  • Slimība un higioģenēze. Korelācijas patoloģija un korelācijas terapija. 1.Latvijas ārstu un zobārstu kongresa darbi 1925, 23-31 lpp.
  • Kausalitāte un finalitāte zinātnē un dzīvē. Latvijas Universitātes raksti XVII, 1927. (Akadēmiskā runa Latvijas Universitātes gadadienā 1927.gada 28.septembrī)
  • Latvijas Universitātes rektora prof. M.Zīles akadēmiskais priekšlasījums. Latvijas Universitātes Raksti. - Rīga, 1928. - 19.sēj., 455.-468.lpp
  • Der Inhalt des Doppelbegriffs „kausal-final“ im klinisch-ärztlichen Denken. Wiener klinische Wochenschrift 1929, Nr. 27, S. 893-896 und S. 927-930 (Vieslekcija Kēnigsbergas Alberta Universitātē 1929.gada 12.februārī), vāciski
  • Prolegomena zu einer allgemeinen klinischen Krankheitslehre. (Iespiedmateriāli no 1. konferences medicīniskās sintēzes veicināšanai Rīgā 16.-18. septembrī 1930, 58-83 lpp.), vāciski
  • Zum Problem einer Synthese des rationalen und irrationalen vom ärztlichen Standpunkt. In: T.Brugsch [Hrsg.]. Einheitsbestrebungen in der Medizin. Kongreß zur Förderung medizinischer Synthese und ärztlicher Weltanschauung. Verhandlungsbericht der 2. zwischenstaatlichen Tagung in Marienbad 14.-17.September 1932. Dresden und Leipzig, 1933, S.7-20, vāciski
  • Kausalität, Bedürfnis und therapeutischer Akt. In: T.Brugsch [Hrsg.]. Einheitsbestrebungen in der Medizin. Kongreß zur Förderung medizinischer Synthese und ärztlicher Weltanschauung. Verhandlungsbericht der 2. zwischenstaatlichen Tagung in Marienbad 14.-17. September 1932. Dresden und Leipzig, 1933, S.95-109, vāciski
  • Über das Weltbild des Arztes und den Sinn der Krankheit. Ein Apell zur Lebenssynthese. Wien, Leipzig, Bern 1934; 241 S., vāciski
  • Zum Problem der Schaffung einer allgemeingültigen psychosomatischen, klinischen Krankheitslehre. In: T.Brugsch (Herausgeber). Einheitsbestrebungen in der Medizin, Band II. Verhandlungsbericht der 3. zwischenstaatlichen Tagung in Marienbad 1934. Dresden und Leipzig, 1935, S.132-139, vāciski
  • Das Urphänomen des Lebens. Seine naturwissenschaftliche, ärztliche und weltanschauliche Geltung. Wien, Leipzig, Bern 1935; 124 S., vāciski
  • Über synthetisches Forschungsdenken. Kongreß für synthetische Lebensforschung Marienbad 1936. Verhandlungsbericht. Universitäts-buchhandlung, Prag 1937, 21 Seiten, vāciski
  • Was ist Seele? Eine ärztlich-synthetische Studie zum Urphänomen des Lebens. Wien, Leipzig, Bern 1937; 46 S., vāciski. Grāmata „Kas ir dvēsele?“ tulkota latviski un izdota Rīgā 1942. gadā.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordenis, 1. šķira
  • 1927. gadā Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira
  • 1927. gadā Upsalas universitātes Goda doktora (Dr. med. honoris causa) tituls
  • 1928. gadā Triju Zvaigžņu ordenis, 2. šķira
  • 1929. gadā Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordenis, 1. šķira
  • 1937. gadā Kultūras fonda godalga

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Profesors Dr. med. Mārtiņš Zīle: dzīve un darbs. Sast.: Daina Gavare, Aija Putniņa; zin. redaktors Māris Baltiņš; bibliogrāfiskā red. Jana Klebā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2014. - 256 lpp.
  • Lazovskis I. Kamēr vēl. Rīga: Medicīnas apgāds 2005, 149.–152. lpp.;
  • Vīksna A. Pa ārstu takām. Rīga, 1990, 46.–47. lpp.;
  • Gezer, Anna Laimdota. Martin Sihle: Versuch einer Bioergographie. (Dissertation.) Münster: Medizinische Fakultät der Universität Münster 1981 (vāciski)
  • Айвар Ю. П. Жизнь и деятельность профессора М. Зиле. Из истории медицины. Р., 1963, т. 5, с. 247–252. (krieviski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Arnold Hasselblatt: "Album Academicum der Kaiserlichen Universität Dorpat", Dorpat: C. Mattiesen, 1889, Matrikkel 11803, lk. 813
Priekštecis:
Augusts Tentelis
Latvijas Universitātes rektors
1927. gads — 1929. gads
Pēctecis:
Augusts Tentelis