Krustkalnu dabas rezervāts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krustkalnu dabas rezervāts
Tips Dabas rezervāts
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Mārcienas pagasts, Ļaudonas pagasts, Madonas novads, Latvija
Platība 2978 ha
Dibināts 1977. gadā

Krustkalnu dabas rezervāts ir dabas rezervāts, kas atrodas Latvijas vidienē, Austrumlatvijas zemienes Aronas paugurlīdzenumā, Madonas novada Ļaudonas un Mārcienas pagastu teritorijā.

Dabas rezervāts tika izveidots, lai saglabātu raksturīgo ūdeņu un mežu ekosistēmu kompleksa bioloģisko daudzveidību, skujkoku mežus uz osveida reljefa formām, ar saldūdens kaļķiežiem saistītos biotopus, kā arī ainavu un kultūrvēsturiskās vērtības.[1]

Rezervāta teritorijā pārsvarā aug priežu un egļu meži, kas mijas ar lapkoku, vietām - ar platlapju audzēm. No meža tipiem visplašāk izplatīts damaksnis, vēris un mētrājs.

Daudzo saldūdens avotu izplūduma vietās veidojušies saldūdens kaļķu nogulumi, kuru ietekmē radusies savdabīga flora ar daudziem reti sastopamiem augiem. Izplatītas 555 augstāko augu sugas, no kurām 32 sugas ir aizsargājamas (jumstiņu gladiola, šaurlapu lakacis, pļavas linlape, lielziedu uzpirkstīte, Sibīrijas mēlziede u.c.). Rezervātā uzskaitītas vairāk kā 1550 bezmugurkaulnieku sugas, noskaidrotas 1170 tauriņu sugas, 152 putnu sugas.

Rezervāta ainava ir ļoti pauguraina, te atrodas Praulienas pauguraine, Madonas — Trepes valnis un Dūku — Svētes ieplaka, kuru absolūtie augstumi svārstās no 164 metriem vjl. vaļņa virsotnēs līdz 94 metriem ielejā. Madonas — Trepes vaļņa labi izteiktajā pakājē gar visu Dūku — Svētes ieplaku sastopami virszemē izplūstoši avoti. Svētes ezera rietumu krastā ir lielākais šāda veida karbonātiem bagāts avots - Krāku avots. Dūku — Svētes ieplakā atrodas arī Ļaudonas saldūdens kaļķu iegula.

Ūdenstilpnes rezervātā aizņem 70 hektārus. Lielākie ezeri ir Svētes (Dreimaņu), Lielais Plencis, Mazais Plencītis. Rezervāta teritorijā tek Svētupe un Niedruška.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Austrumlatvijas floru vēl pirms Krustkalnu dabas rezervēta dibināšanas 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā interesi izrādīja vācu un latviešu zinātnieki un dabas pētnieki, tostarp arī Nikolajs Malta. 20. gadsimta 50.—70. gados par šī apvidus floru interesi izrādīja Latvijas Valsts Universitātes un Bioloģiskā institūta botāniķi, kas tur rīkoja ekspedīcijas un studentu vasaras prakses. 1977. gadā pēc Bioloģijas institūta iniciatīvas tika dibināts Krustkalnu dabas rezervāts, kļūstot par pirmo dabas rezervātu Austrumlatvijā.[1] Līdz pat Teiču dabas rezervāta izveidošanai 1982. gadā, rezervāts atradās Slīteres dabas rezervāta pakļautībā.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mežaudzes Krustkalnu dabas rezervātā aizņem 90% no kopējās meža zemju platības. Galvenie mežu tipi:

  • 56% sausieņu meži
  • 40% kūdreņi
  • 3% purvaiņi
  • 1% slapjaiņi
  • <1% āreņi

Visbiežāk sastopamās koku sugas:

Purvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krustkalnu rezervātā purvi aizņem nelielu platību - tikai 18,4 ha. Lielākā daļa ir zāļu purvi ezeru krastos. Nelieli purviņi ir starp pauguru ieplakās. Purvus ietekmē aizaugšana ar kārkliem, melnalkšņiem, niedrēm, kā arī ūdens līmeņa svārstības.

Pļavas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavisam pļavas Krustkalnu rezervātā aizņem 88 hektārus. Krustkalnu rezervāta reljefam ir raksturīgas samērā stāvas nogāzes, kur parasti nav arts, bet pļauts ar izkapti vai zirga pļaujmašīnu. Krustkalnu rezervāta kaļķainajās augsnēs dažādos mitruma apstākļos izplatītas gan sausas, gan mēreni mitras, gan slapjas pļavas. Mitrās un grūtāk pieejamās pļavas aizaug ar kārkliem. Pļavas ietekmē ūdens līmeņa svārstības, infrastruktūras objektu izmantošana.

Upes un ezeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upes un ezeri Krustkalnu rezervātā aizņem 4% no kopējās platības. Upes ir mazas, regulētas gandrīz visā to garumā. Svētupe un tās pieteka Niedruška ir lēni tekošas upes, kurās ir piekrastes virsūdens augu josla ar grīšļiem, niedrēm, ežgalvītēm, kā arī peldlapu augājs — dzeltenā lēpe, glīvenes. Nedaudz straujāka ir Nirīte, kur vietām aug platlapu cemere, zobainā ķērsa, ūdensgundegas. Dreimaņu (Svētes) ezerā un Mazajā Plencītī sastopamas mieturaļģes, bet piekrastēs — grīšļi, aslapes, niedres, šaurlapu vilkvālītes. Lielais Plencītis ir aizaugošs ezers, kurā dominē niedru un dižās aslapes audzes.

Antropogēnas izcelsmes biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krustkalnu rezervātā atrodas 6 apdzīvotas viensētas. Nelielas platības pie viensētām aizņem piemājas dārzi. Tiešā viensētu tuvumā ir jaunas atmatas, vecākas atmatas jau pārveidojušās pļavās.

Bijušie saldūdens kaļķu karjeri ir platības ar degradētu augsnes virskārtu, kas pamazām aizaug ar niedrēm un kārkliem. Krustkalnu grants karjers vairs netiek izmantots.

Rezervātu šķērso valsts 1. šķiras autoceļš P82 Jaunkalsnava-Lubāna un valsts 2. šķiras autoceļš V876 Ļaudona-Mārciena-Sauleskalns-Bērzaune, kā arī meža ceļi. Ceļmalas un meža stigas Krustkalnu rezervāta sausajos skujkoku mežos ir piemērotas gaismasprasīgo aizsargājamo augu sugu augšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Līga Ozoliņa-Molla, Markuss Molls. Nacionālie parki un rezervāti Latvijā. Zvaigzne ABC, 2015. ISBN 9789934049484.