Viensēta

Viensēta Madonas rajonā

Viensēta ir Latvijas lauku apvidos izplatīts individuālās apbūves veids, kas ietver dzīvojamo un saimniecības ēkas (klēti, kūti, nereti arī stalli un ratnīcu, riju, pirti un vienu vai vairākus šķūņus), kā arī vairākus hektārus zemes. Viensēta savu apzīmējumu ieguvusi, jo atrodas savrup no citām viensētām vai ciemiem.

Latvijā saskaņā ar „Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu” viensēta ir viena no trim apdzīvoto vietu veidiem (līdzās pilsētai un ciemam). Viensēta ir savrupa viena dzīvojamā ēka vai savrupas vairākas dzīvojamās ēkas, kā arī ar šo ēku vai ēkām funkcionāli saistītās saimniecības ēkas teritorijā, kur zemi galvenokārt izmanto lauksaimniecības vai mežsaimniecības vajadzībām. Viensētas statusu piešķir pašvaldības dome, apstiprinot viensētai nosaukumu.

Latviešu tradicionālā viensēta ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Visi Latvijas teritorijā pastāvošie viensētu veidi vienkopus šodien ir apskatāmi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Vēsture

Viensētu rašanās un attīstība cieši saistāma ar lauksaimniecību un lauksaimniecisko ražošanu. Pirmās netiešās norādes par viensētu pastāvēšanu Latvijas teritorijā ir atrodamas Atskaņu hronikā, kur minēts, ka senie latgaļi labprātāk dzīvojuši atstatus viens no otra, nevis plašākās apmetnēs.

Viensētas Latvijā izveidojās vēlāk nekā ciemi, bet zemes izmantošanā tām bija arī ciema kopienai raksturīgas iezīmes (kopējas ganības, pļavas u.c.). Straujāk, īpaši Kurzemē un Vidzemē, viensētas sāka veidoties 15.—16. gadsimtā līdz ar muižu saimniecību paplašināšanos un ciema kopienas nozīmes mazināšanos.19. gadsimta vidū viensētas dominēja Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, bet Latgalē daudzi ciemi (sādžas) tika sadalīti viensētās tikai Latvijas agrārās reformas laikā 20. gadsimta 20. gados. Reformā visā Latvijā tika izveidotas 54 128 jaunsaimniecības 928 757 ha kopplatībā. Šo jaunsaimniecību plānojumu jau daudz mazākā mērā noteica reģionālās atšķirības, tradīcijas un sociālekonomiskie apstākļi, jo valsts piedāvāja daudzus gatavus ēku paraugprojektus. Tādējādi Latvijas viensētas nosacīti ir iedalāmas divas pamatkategorijās: vecsaimniecības, kas bija ierīkotas pirms Pirmā pasaules kara un agrārajā reformā radušās jaunsaimniecības.

Pēc padomju okupācijas, piespiedu kolektivizācijas dēļ, sākās latviešu tradicionālās viensētas noriets. Viensētas tika pasludinātas par kapitālisma un privātīpašuma paliekām un to iedzīvotāji tika mudināti pārcelties uz pilsētām vai jaunuzceltajiem kolhozu centriem (t.s. strādnieku ciemati). Nereti notika arī viensētu ēku fiziska pārvietošana uz tuvāko ciematu. Šo procesu dēļ Latvijas tradicionālā kultūrainava ievērojami izmainījās un viensētu skaits padomju okupācijas gados strauji samazinājās.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā notika plaši pārkārtojumi Latvijas laukos ar īpašumu denacionalizāciju, lielo valsts saimniecību privatizāciju un sadalīšanu, kā arī vispārējām lauksaimniecības rakstura izmaiņām. Tradicionālo viensētu situācija šajos apstākļos būtiski neuzlabojās un to skaits kopējās lauku reģionu depopulācijas un urbanizācijas ietekmē turpina pakāpeniski samazināties.