Dvietes paliene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dvietes paliene
Dvietes paliene.jpg
IUCN kategorija:
Atrašanās vieta: Ilūkstes novada Bebrenes, Dvietes un Pilskalnes pagasti, Jēkabpils novada Rubenes pagasts
Koordinātas: galējais Z punkts: 56°07'29" N, galējais D punkts: 55°59'56" N, galējais A punkts: 26°21'25" E, galējais R punkts: 26°04'00" E
Platība: 49,89 km²
Dibināts: 2004.gads
Pārvaldnieks: Dabas aizsardzības pārvalde

Dvietes paliene ir 2004. gadā dibināts Latvijas dabas parks, kas iekļauts Eiropas nozīmes īpašo aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) sarakstā. Tas aizņem 4989 ha lielu teritoriju Ilūkstes novada Bebrenes, Dvietes un Pilskalnes pagastos, kā arī Jēkabpils novada Rubenes pagastā.

Dvietes palienes dabas vērtības ir regulāri applūstošu palieņu pļavu aizsardzības teritorija pie Dvietes un Ilūkstes upju ietekas Daugavā. Viena no daudzveidīgākajām un bagātākajām putnu vietām Latvijā. Regulāra un nozīmīga caurceļojošo ūdensputnu pulcēšanās vieta pavasarī — ik sezonu šeit uzturas vairāki tūkstoši zosu un pīļu. Svarīga ligzdošanas vieta griezei. Pavisam teritorijā konstatētas vismaz 28 ES Putnu direktīvas 1. pielikuma un 28 Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugas.[1] Dvietes palienes tiesisko regulējumu nosaka Ministru Kabineta 2007. gada 27. aprīļa noteikumi Nr. 274 „Dabas parka „Dvietes paliene” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.[2]

Dvietes senlejas apdzīvotības vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dvietes senleja un paliene ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijā. Pirmie iedzīvotāji šeit ienākuši jau ledus laikmeta beigu posmā, vēlajā paleolītā pirms aptuveni 11 tūkstošiem gadu. Par to liecina, piemēram, ziemeļbrieža raga harpūna, kas atrasta Dvietes apmetnē — Dvietes krastos pie tās iztekas no Dvietes ezera. Pirmie Dvietes senlejas apdzīvotāji piederējuši zvejnieku-mednieku ciltīm, kuru apmetnes atradās galvenokārt upju un ezeru krastos.

Dvietes senleja bijusi blīvāk apdzīvota, sākot ar neolītu (vēlo akmens laikmetu), par ko liecina daudzās tā laika apmetnes un senlietu savrupatradumi. Vidējā neolītā Dvietes senlejai bija raksturīga t.s. ķemmes-bedrīšu keramikas kultūra, kuras nesēji bija somugru zvejnieku-mednieku ciltis. Neolīta beigās, tāpat kā citur Latvijā, arī Dvietes senlejā parādījās pirmās baltu ciltis, kurām bija raksturīga t.s. auklas keramika un kuras jau nodarbojās ar zemkopību. Vēlāk bronzas laikmetā to nomainīja švīkātās keramikas kultūra, kas šajā Latvijas daļā pastāvēja arī agrajā dzelzs laikmetā. Šai laikā tika celti un apdzīvoti daudzie pilskalni Augšzemes augstienes nogāzēs, galvenokārt Pilskalnes pagastā. Dvietes senlejā ir zināmi tikai daži senlietu atradumi, kas attiecas uz šo laiku.

Kopš vidējā dzelzs laikmeta Dvietes senlejas pamatiedzīvotāji bijuši sēļi. Par to liecina gan 13. gadsimta dokumenti, gan sēlisko izlokšņu izplatība, gan mūsdienu antropoloģiskie un etnogrāfiskie pētījumi.[3] 13. gadsimta otrajā pusē šī teritorija tika iekļauta Livonijas ordeņvalsts sastāvā, pēc Livonijas kara 16. gadsimta vidū — Kurzemes un Zemgales hercogistē, bet kopš 18. gadsimta vidus — Kurzemes guberņā.

Interesanti, ka Dvietes senlejas arheoloģisko pieminekļu izvietojums cieši saistīts ar tās dabas apstākļiem. Visas atklātās akmens laikmeta apmetnes atrodas senlejas zemākajā, applūstošajā daļā. Savukārt augstāk — Dvietes senlejas krastu pauguros atrastas visas šeit zināmās vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku apmetņu vietas, agrā dzelzs laikmeta pilskalni un vēlā dzelzs laikmeta senkapi.[4]

Teritorijas raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dvietes palienes teritorijai raksturīga sīki fragmentēta, galvenokārt privātu zemes īpašumu mozaīka. Šajā teritorijā visizplatītākie Latvijas biotopi ir mēreni mitras pļavas, tīrumi, atmatas un krūmāji. Mazākas platības aizņem meži, u.c. biotopi. Pļavu un krūmāju biotopi ir izplatīti galvenokārt upju un meliorācijas grāvju tuvumā un zemākajās teritorijas vietās. Mežu, tīrumu un atmatu biotopi — Dvietes senlejas krastu pauguros.[5]

Sastopamie biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā teritorijā visizplatītākie biotopi ir mitras un mēreni mitras pļavas, tīrumi, atmatas un krūmāji. No kopējās platības 3126,3 ha procentuāli tas izskatās šādi: zālāji (ganības, siena pļavas) 48,1%; mākslīgie (lauksaimniecībā izmantojamā) biotopi 11,6%; krūmi 12,8%; meži 25%; citi — 2,5%). [6]

Dvietes palienē ir sastopami divi īpaši aizsargājamie Latvijas biotopi:

  • Stāvās vilkakūlas pļavas, kas Dvietes palienē sastopamas tikai divās vietās. Šajās pļavās dominē stāvā vilkakūla (Nardus stricta). No augu sugām sastopama dzelzszāle (Carex nigra), parastā ciņusmilga (Deschampsia caespitosa), aitu auzene (Festuca ovina) un dūkstu madara (Galium uliginosum).
  • Zilganās molīnijas pļavas, kas sastopams tikai vienā vietā. Šī pļava atrodas periodiski aplūstošā vietā, tātad šai pļavai ir nepieciešams mitrums. Šī ir pļava, kurā dominē zilganā molīnija (Molinia caerulea). No augu sugām vēl sastopamas ir parastā ciņusmilga, ziemeļu madara (Galium boreale), purvmirte (Myrica gale), purva neaizmirstule (Myosotis palustris) un dūkstu madara.[7]

Dvietes palienē ir sastopami trīs īpaši aizsargājamie ES biotopi. Tie ir:

  • Eitrofas augsto lakstaugu audzes (ilgstoši nekoptas palieņu pļavas), kas sastopamas vietās, kur agrāk ir notikusi siena pļaušana vai lopu ganīšana. Tās ir diezgan mitras un ar vidēji augstu zelmeni. Ir arī daudz krūmu, kas izauguši tāpēc, ka ir pārtraukta pļaušana un ganīšana. Sastopamākās augu sugas šajās pļavās ir meža suņburkškis (Anthriscus sylvestris), zeltainā gundega (Ranunculus auricomus), dzeltenais saulkrēsliņš (Thalictrutn flavum), parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria), pļavas gandrene (Geranium pmtense), ārstniecības baldriāns (Valeriana officinalis) un ziemeļu madara.
  • Mēreni mitras pļavas (regulāri koptas palieņu pļavas), kas šajā teritorijā ir sastopamas diezgan lielā teritorijā, pļavu aplūstošajā daļā. Šīs pļavas tikpat kā neizmanto lauksaimniecībā, bet izmanto kā siena pļavas un samērā lielas teritorijas tiek izmantotas kā ganības. Siena pļaušana un lopu ganīšana šajās pļavās ir pozitīva darbība, jo tādējādi tiek ierobežota pļavu aizaugšana ar krūmiem. Bet ir sastopami arī krūmu puduri, kuri ir izauguši tādēļ, ka kādās noteiktās pļavas vietās ir bijusi apgrūtināta siena pļaušana kā rezultātā arī ir izveidojušies krūmu puduri. Sastopamākās augu sugas šajās pļavās ir pļavas lapsaste (Alopecurus pratensis), pļavas dzelzene (Centaurea jacea), savvaļas burkāns (Daucus carota), pļavas auzene (Festuca pratensis), parastā pīpene (Leucanthemum vuigare), garlapu veronika (Veronica longifolia), baltā madara (Galium album) un pļavas skarene (Poa pratensis).
  • Dabīgi eitrofi ezeri ar iegrimušo ūdensaugu un peldaugu augāju (palieņu ezeri), kas dabas parka teritorijā ir četri. Lielākie no tiem ir Dvietes un Skuķu ezeri. Šie palieņu ezeri ir izveidojušies par eitrofiem meliorācijas rezultātā, kad ūdens līmenis tika pazemināts par 1,.5 m (Apsaimniekošanas plāns 2003) šos ezerus ieskauj dūkstāju josla un ūdens ir dzidrs. No augu sugām šeit dominē ezeru krastos niedres, kā arī sastopamas tādas sugas kā parastā mazlēpe (Hydrocharis morsus-ranae), daudzsakņu spirodela (Spirodela polyrhiza), dzeltenā lēpe (Nuphar lutea), mieturu daudzlape (Myriophullum verticillatum).[8]

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas parka teritorijā atklātas vairāk nekā 200 augstāko augu sugas (2003. gada lauka pētījumu rezultāti), no kurām deviņas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Pie tām pieder:

Lielākā daļa šo sugu ir atrastas palieņu pļavās starp Dvieti un Bebrenes — Rubenes pagastu robežu.[9]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstatētas astoņas Latvijā īpaši aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas:

Abinieki un rāpuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas parkā konstatētas šādas retās un aizsargājamās abinieku un rāpuļu sugas:

Putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas parkā Dvietes paliene konstatētās īpaši aizsargājamās putnu sugas:

Zīdītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Speciāli zīdītāju pētījumi Dvietes palienes dabas parkā 2005. gadā nav veikti. Putnu un biotopu izpētes laikā visbiežāk konstatētā īpaši aizsargājamo zīdītāju suga bija bebri (Castor fiber).

Dvietes palienes dabas parka teritorija, īpaši palienes daļa ar ūdeņiem un pļavām ir nozīmīga sikspārņu barošanās vieta. Palienei tuvākā zināmā sikspārņu kolonija, kas ir nozīmīga dīķa naktssikspārņu (Myotis dasycneme) vairošanās vieta, atrodas Bebrenes baznīcā.[13]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Īss apraksts». Dvietes paliene (latviski). Skatīts: 2015. gada 2. jūlijā.
  2. «Dabas parka "Dvietes paliene" individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi». likumi.lv (latviski). 2007.gada 24.aprīlis. Skatīts: 2015. gada 13. jūnijā.
  3. Jānis Stradiņš (1996). "Sēļu gads un Sēlijas problēmas Latvijas kultūrvēsturē" (latviski). LZA Vēstis 50. sējums (4./5. nr.): 71.—74. lpp.
  4. «Kultūrvēsture». Dvietes paliene (latviski). Skatīts: 2015. gada 2. jūlijā.
  5. Rimants Jankovskis (2008). Ieteikumi dabas parka „Dvietes paliene” paplašināšanai Dvietes augštecē. Maģistra darbs. Daugavpils: 13 lpp.
  6. Rimants Jankovskis (2004). Aizsargājamie biotopi Dvietes palienē. Studiju darbs. Daugavpils
  7. Rimants Jankovskis (2006). Apsaimniekošanas pasākumu ietekme uz aizsargājamajiem biotopiem Dvietes palienē. Bakalaura darbs. Daugavpils: 22.lpp
  8. Rimants Jankovskis (2006). Apsaimniekošanas pasākumu ietekme uz aizsargājamajiem biotopiem Dvietes palienē. Bakalaura darbs. Daugavpils: 22-23.lpp
  9. Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2005, 23. lpp.
  10. Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2005, 24. lpp.
  11. Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2005, 25. lpp.
  12. Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2005, 27. lpp.
  13. Latvijas Ornitoloģijas biedrība 2005, 28. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]