Kubas raķešu krīze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kubas raķešu krīze
Soviet-R-12-nuclear-ballistic missile.jpg
Datums1962. gada 16.—28. oktobris
(Kubas jūras blokāde tika izbeigta 1962. gada 20. novembrī)
VietaKuba, Karību jūra
Karotāji
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV

Karogs: Turcija Turcija
Karogs: Itālija Itālija
Atbalstītāji:

Karogs: NATO NATO
Karogs: Padomju Savienība PSRS

Karogs: Kuba Kuba
Atbalstītāji:

Warsaw Pact Logo.svg Varšavas pakts
Komandieri
Roberts Maknamara
Džons Kenedijs
Roberts Kenedijs
Ņikita Hruščovs
Zaudējumi
1 U-2 spiegu lidaparāts zaudēts
1 mirušais
Nav

Kubas raķešu krīze jeb Karību krīze bija 13 dienu ilga konfrontācija starp PSRS un Kubu un ASV 1962. gada oktobrī.

Tā bija viena no lielākajām konfrontācijām Aukstajā karā un parasti tiek uzskatīta par brīdi, kurā Aukstais karš vistuvāk pietuvojās kļūšanai par kodolieroču konfliktu. Tā sākās 1962. gada 14. oktobrī pēc Kubā izvietoto padomju kodolraķešu, kas spēja sasniegt ASV teritoriju, pamanīšanas, tomēr attēli ar kodolraķešu palaišanas iekārtām vienīgi nākamajā dienā. Krīze beidzās 28. oktobrī, kad PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs lika izvest visas kodolraķetes pret ASV prezidenta Džona Kenedija, ģenerālprokurora Roberta Kenedija un kara ministra Roberta Maknamaras apsolījumu neuzbrukt Kubai. Tāpat, lai nākotnē novērstu līdzīgas krīzes, tika izveidota Maskavas—Vašingtonas tiešā tālruņa līnija.[1]

Plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1961. gadā ASV izvietoja kodolraķetes savā sabiedrotajā Turcijā, tā pastiprinot spiedienu uz PSRS dienvidrietumu flangu. PSRS, meklējot atbildes iespēju, pievērsās Kubai, kura pirms gada bija sastrīdējusies ar ASV savas sociālistiskās iekšpolitikas dēļ un pietuvinājusies sociālistisko valstu nometnei. 1962. gada 20. maijā valdības sanāksmē Hruščovs ieteica izvietot raķetes Kubā, kura līdz tam jau ne reizi vien bija lūgusi PSRS militāro atbalstu, un pēc īsiem strīdiem saņēma vairākuma atbalstu, 30. maijā plānu apstiprināja arī Kubas vadītājs Fidels Kastro. Tagad PSRS, kas sākotnēji bija izturējusies nevērīgi pret Kubas revolūciju, neticot tās perspektīvām, sāka to apbruņot. Kopā ar raķetēm tika ieplānots nosūtīt arī apsardzes grupu (tankus, aviāciju, motorizētos kājniekus) un flotes grupu, ieskaitot 7 zemūdenes ar kodolraķetēm. Pavisam bija ieplānots nosūtīt ap 40 000 padomju militārpersonu. Kubas apbruņošanas operācija tika nosaukta vārdā "Anadira", maskējot to kā bruņojuma piegādi uz Čukotku.[2]

Izvietošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā ASV izlūklidmašīnas regulāri kontrolēja Kubā notiekošo, tad bija maz ticami, ka raķetes paspēs uzstādīt, pirms potenciālais pretinieks tās pamanīs. Vairums armijnieku un visa tehnika tika sūtīta ar 85 kuģiem, un lai arī tika ievērota kareivju un kravu maskēšana, pats šādas lielas satiksmes fakts nepalika nepamanīts.

Steigā ieplānotie raķešu izvietošanas laukumi salas centrālajā daļā, kad tos jūlija vidū no gaisa apskatīja padomju speciālisti, izrādījās nepiemēroti savam uzdevumam. Tika izmeklētas jaunas vietas, bet daudzo tehnisko, klimatisko un ģeodēzisko grūtību dēļ vēl augustā nācās plānot, ka pirmās raķetes izdosies sagatavot iespējamai palaišanai tikai uz novembri, bet visas — uz nākošā gada martu.[2]

Pirmie kuģi ar kravām sasniedza Kubu 8. augustā, bet pirmās vidējā rādiusa ballistiskās raķetes tika izkrautas 8. septembrī. 14. oktobrī tika pievestas pēdējās raķetes, un to skaits sasniedza 42. Kopā ar bumbvedēju un zemūdeņu apbruņojumu kopējais atomlādiņu skaits bija 160.

ASV izlūkošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no pirmajām Džonam Kenedijam iesniegtajām padomju raķešu starta vietu fotogrāfijām

ASV izlūklidmašīnas vasarā pārlidoja Kubu divreiz mēnesī. Augusta beigās tās atveda būvējamo zenītraķešu pozīciju fotogrāfijas. Kenedijs atzina to par pierādījumu, ka tiek plānota tikai Kubas aizsardzība no potenciāla ASV iebrukuma, un 5. septembrī viņš tā arī paziņoja Kongresā, vienlaikus atceļot turpmākus izlūklidojumus virs Kubas, lai neradītu konfliktu ar padomju pretgaisa aizsardzību. Tikai 14. oktobra rītā tika veikts kārtējais izlūklidojums, kuru veica ne vairs kā agrāk CIP, bet GKS vadībā. Nākošajā dienā CIP analītiķi noteica, ka uz fotogrāfijām redzamas atomraķešu palaišanas iekārtas, un eksperti, gan neredzot pašas nosegtās raķetes, pareizi secināja, ka tās ir tāldarbības, nevis vietējās aizsardzības nozīmes,[3] un 16. oktobra rītā par to tika paziņots Kenedijam. Pēc tam amerikāņu izlūklidojumi sākās sešas reizes dienā.

Vienlaikus CIP nepārtrauca savas parastās agresīvās akcijas Kubā. Tā, 15. oktobrī Kubas emigrantu grupa Floridā tika apmācīta, lai tā veiktu Kubā terora aktu — uzspridzinātu vara raktuves. Kubas valdība 25. oktobrī šo grupu notvēra.[4]

ASV reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieņemdami, ka neviena raķete vēl nav gatava lietošanai, ASV apvienotais štābs un Kongress ieteica tūlītēju iebrukumu. ASV bija zināms, ka tām tobrīd bija ap 20-kārtīgs kodolieroču pārsvars,[5] un tika pieņemts, ka PSRS blefo un neveiks liela mēroga atbildes pasākumus. Savienotās Valstis nezināja, ka 12 raķešu iekārtas ģenerāļa Pļijeva kontrolē jau ir kaujas gatavībā; tomēr, Pļijevs bija saņēmis pavēli nepielietot atomieročus pirmajam, lai gan viņš paziņoja Maskavai, ka ar tiem iebrukuma gadījumā spēs noturēties vairāk kā mēnesi.[2] Arī citu padomju spēku daudzumu Kubā ASV tobrīd novērtēja par zemu.

Prezidents Kenedijs un aizsardzības ministrs Maknamara iestājās par diplomātisku spiedienu un blokādi, bažīdamies par iespēju saņemt prettriecienu Eiropā.

18. oktobrī Kenedijs tikās ar PSRS ārlietu ministru Gromiko. Tomēr, runas par raķetēm gandrīz nebija, jo ASV vēl turpinājās strīdi par reakcijas veidu.[6] 19. oktobrī ASV izlūklidmašīna atklāja vēl vairākas raķešu pozīcijas un taktiskos bumbvedējus IL-28, kuri bija spējīgi nest atomieročus. 20. oktobrī tika pieņemts lēmums par Kubas blokādes uzsākšanu.

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, blokāde tiek uzskatīta par karadarbības aktu, kamēr nekas no līdz tam notikušā tāds nebija. Formāli ar to ASV izrādītos puse, kas sākusi karu, un Kenedijs uztraucās par starptautisko reakciju. Tāpēc blokāde, saskaņojot to ar Amerikas valstu organizāciju, tika nodēvēta par karantīnu un mīkstināta līdz tikai militāro piegāžu bloķēšanai. Militāro karantīnu plānoja sākt 24.oktobrī. Vienlaikus ASV sagatavoja spēkus, kas varētu sākt uzbrukumu Kubai, ja šāda pavēle tiktu dota.

Krīzes gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kubā izvietoto raķešu sniedzamības zonas

22. oktobrī Kenedijs griezās pie nācijas un pasaules televīzijas uzrunā. Viņš apstiprināja padomju raķešu atrašanos Kubā un paziņoja par karantīnas ieviešanu. Viņš saņēma gan Amerikas, gan Rietumeiropas valstu vadītāju atbalstu savai karantīnas politikai.

Pirms Kenedija uzrunas Kremlī valdīja pesimisms un Hruščovs nožēloja, viņaprāt, sākotnēji pieļauto kļūdu, ka nolīgums ar Kubu nebija laikus publicēts, lai gan Kastro bija aicinājis uz atklātību — tā teksts bija daudz miermīlīgāks, kā amerikāņi tagad iztēlojās, un varbūt nenovestu pie tik smagas attiecību krīzes.[7] Pēc uzrunas atvieglotie padomju vadītāji, kuri bija gatavojušies uz ļaunāku attīstību, paziņoja, ka PSRS kuģi karantīnu neievēros. Savukārt bloķējošie ASV kuģi saņēma pavēli neatklāt uguni bez tiešas prezidenta pavēles. Rezultātā blokāde faktiski nedarbojās. Abas puses publiski apvainoja viena otru asinskārē; padomju diplomātiju apgrūtināja tas, ka padomju sūtņi ASV un ANO netika savlaicīgi informēti par raķetēm Kubā pat tad, kad tas jau bija publisku diskusiju objekts, un bija spiesti atvairīties ar neitrālām frāzēm. 25. oktobrī sasauktajā ANO Drošības padomes sēdē padomju sūtnis Zorins atteicās tieši atbildēt uz jautājumu par raķešu klātbūtni Kubā, pēc kā amerikāņu sūtnis Stīvensons nodemonstrēja palaišanas iekārtu foto.[8] Tai pašā laikā Kenedijs pavēlēja pirmo reizi ASV vēsturē paaugstināt stratēģiskās aviācijas gatavību līdz līmenim DEFCON-2, kas apzīmē nopietnus liela kara draudus, lai gan pārējais karaspēks palika līmenī DEFCON-3, kas nozīmē paaugstinātu gatavību bez tik nopietniem praktiskiem riskiem.[4]

Īsi pēc tam Kremlī saņēma Kenedija vēstuli, kurā tas pārmeta padomju vadībai negodīgu spēli. Šoreiz Hruščovs piekrita, ka lieta aizgājusi par tālu un jāiet uz kompromisu. Saņēmis valdības locekļu (ieskaitot Brežņeva) piekrišanu, viņš ieteica visiem valdības locekļiem pirms atbildes nosūtīšanas publiski aiziet uz Lielo teātri, lai nomierinātu pasauli.[9] Nākošajā, 26.oktobra rītā tika sastādīta diezgan miermīlīga atbilde, kurā Hruščovs piedāvāja izvest raķetes apmaiņā pret amerikāņu garantiju neiebrukt Kubā un neatbalstīt nekādus spēkus, kas to mēģinātu izdarīt. Vēl viens noteikums tika pievienots nākošajā dienā — izvest amerikāņu raķetes no Turcijas. Neoficiāli amerikāņi uzreiz apstiprināja, ka šādā formātā viņi ir gatavi apspriest lietu.[10]

27. oktobrī notika jauns saasinājums. Kārtējās tropu lietusgāzes apstākļos padomju raķetnieki bija pazaudējuši efektīvu vadību un pēc pašu iniciatīvas notrieca vienu no amerikāņu izlūklidmašīnām, pilots gāja bojā.[11] Pastāv arī versija, ka to izdarīja kubiešu raķetnieki.[4] Tai pašā dienā tā paša tipa izlūklidmašīna Čukotkas rajonā, iespējams, nejauši, ielauzās padomju gaisa telpā lielākā augstumā, kā tuvējie padomju iznīcinātāji spēja viņu pārtvert, un veiksmīgi atgriezās Aļaskā. Pēc šī incidenta Kenedijs aizliedza jebkādus lidojumus gar PSRS robežām līdz krīzes atrisināšanai. Vienlaikus kubieši bija pārliecināti, ka iebrukums tuvākajās dienās ir neizbēgams, un centās par to pārliecināt padomju politiskos līderus Maskavā un militāros uz vietas, aicinot nekavējoties sākt atomkaru pirmajiem. Kastro vēstulē Hruščovam paziņoja, ka Kuba ir gatava mirt, lai tikai tiktu iznīcinātas ASV. Hruščovs to komentēja, ka kubiešu biedriem nav izturējuši nervi un pārrunas risinās sekmīgi.[12]

27. oktobrī viens no amerikāņu karakuģiem fiksēja padomju zemūdeni un mēģināja to piespiest uzpeldēt, nometot signālspridzekļus. Uz zemūdenes tobrīd beidzās gaiss, toties uz tās bija torpēda ar kodolgalviņu, par ko amerikāņi nenojauta. Zemūdenē notika strīdi par tālāko darbību, un saniknotais kapteinis Savickis pavēlējis sagatavot 15 kilotonnu jaudīgo kodolieroci pielietošanai.[13] Nav droši zināms, vai viņš pats pārdomāja vai uz to viņu pierunāja otrais cilvēks uz klāja, otrā ranga kapteinis Vasiļijs Arhipovs, kurš vienīgais no paša sākuma iebilda pret šo variantu.[14] 2002. gadā Maknamara izteicās, ka tai mirklī pasaule bijusi tuvāk atomkaram nekā cilvēce spēja iedomāties. (Kā sekas šim incidentam, atbildīgais par jūras operācijām admirālis Endersons kļuva par vēsturē vienīgo amerikāņu štāba priekšnieku, kurš ticis atlaists ar prezidenta pavēli,[15] kamēr Arhipovs uzdienēja līdz viceadmirāļa pakāpei.)

Tikmēr Amerikā valdīja liels satraukums, kuru uzkurināja prese. Daļa iedzīvotāju pameta valsts dienvidaustrumus. Padomju Savienībā viss bija mierīgāk gan iedzīvotāju neinformētības dēļ, gan tādēļ, ka padomju vadība vairāk uzticējās amerikāņu veselajam saprātam nekā amerikāņu vadība — viņējam.[12]

Atrisinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju tirdzniecības kuģis karantīnas laikā, kuru pavada amerikāņu eskadras mīnu kuģis un tos zemu pārlido amerikāņu kara lidmašīna

Naktī uz 28. oktobri prezidenta brālis, ģenerālprokurors Roberts Kenedijs tikās ar padomju sūtni Dobriņinu un apliecināja, ka viņš baidās, ka situācija tūlīt vairs nebūs kontrolējama. Viņš bija ar mieru ātri noslēgt mieru Kubas jautājumā, bet bažījās par raķešu izvešanu no Turcijas, kas varētu apliecināt NATO nespēju aizsargāt savus locekļus. Turcija nekādi negribēja, lai miers ap Kubu tiktu noslēgts uz tās drošības rēķina.

28. oktobrī Hruščovs, saņēmis no Kenedija piekrišanu kompromisam Kubas jautājumā ar blokādes noņemšanu un garantijām pret raķešu izvešanu, nosūtīja tam divas vēstules. Pirmajā no tām, kura tika retranslēta arī publiski pa radio, viņš apliecināja savu piekrišanu tam pašam variantam, otrajā — izteica cerību, ka tas nozīmē arī raķešu izvešanu no Turcijas. Vienlaikus ar Hruščovu arī Maknamara rekomendēja prezidentam tās aizvākt kā morāli novecojušas.

Kopā ar vēstuli, Hruščovs uzreiz pavēlēja Pļijevam nešaut pa amerikāņu izlūklidmašīnām un uzsākt raķešu demontāžu.

Vienlaikus 28. oktobrī Kuba uzstādīja savas prasības Amerikai, kuras iekļāva blokādes izbeigšanu, pārtraukt izlūklidojumus Kubas gaisa telpā, atteikties no iebrukuma un terora aktiem un evakuēt kara bāzi Guantanamo līcī, ko Amerikai bija piešķīrusi agrākā Kubas valdība. 29. oktobrī ASV atteica Kubas prasībām.[4]

Trīs nedēļu laikā padomju raķetes tika demontētas, un 20. novembrī ASV atcēla Kubas "karantīnu", kura nekad tā arī nenostrādāja: lai gan amerikāņi tuvu un reizēm bīstami tuvu pavadīja visus padomju kuģus, tomēr nepārbaudīja tajos kravas. Tās vietā stājās embargo — boikots un ekonomiskas sankcijas.

Decembra beigās Kuba salīga ar ASV atbrīvot vairāk kā tūkstoti režīma pretinieku, kuri 1961. gada aprīlī bija veikuši Kubā bruņotu iebrukumu no ASV teritorijas, taču tika sakauti, apmaiņā pret 53 miljonus dolāru vērtu humanitāro kravu.[4]

Pēc dažiem mēnešiem amerikāņu raķetes tika izvestas no Turcijas, un konflikta situācija bija uzskatāma par izbeigtu. Kubā palika tikai militāri nenozīmīgi padomju spēki, kuri izpildīja padomnieku un tehniskas funkcijas.[2]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gan padomju, gan amerikāņu pusē netrūka neapmierināto ar abpusējo piekāpšanos. Kubā bez viņu piekrišanas pieņemto divu lielvalstu lēmumu uztvēra kā nodevību, neticēdami amerikāņu garantijām; to pašu iemeslu dēļ neapmierināta palika arī Turcija. Viens no padomju līderiem, Anastass Mikojans, tika nosūtīts uz Kubu salabšanai un varbūt nodot Kastro rīcībā aizsardzības līmeņa kodolieročus, kuri bija slepeni nogādāti Kubā krīzes laikā un amerikāņu nezināšanas dēļ nebija iekļauti padomju un amerikāņu nolīgumā; tomēr Mikojans pēc sarunām ar Kastro nolēma, ka tam šādus ieročus nevar uzticēt un tie jāved atpakaļ uz PSRS.[16]

Pēc abu valstu specdienestu ieteikuma iekārtoja speciālu tiešo tālruņa līniju abu valstu līderu sarunām (t.s. "sarkano tālruni"), lai strīdu atrisināšana būtu operatīvāka.

Rietumvalstīs sāka attīstīties pretkara kustība; tai analoģiskus uzskatus izteica daži padomju disidenti.

Abas puses sāka ražot vairāk tāldarbības starpkontinentālo raķešu, kuru izvietošanai nebūtu vajadzīga trešo valstu piekrišana.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Šī diena vēsturē: Kubas raķešu krīzes beigas». NRA.lv. Skatīts: 2012. gada 9. decembrī.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Операция «Анадырь»: Цифры и факты Вячеслав Шульгин «Зеркало недели» №41, 26 октября 2002
  3. Interview with Sidney Graybeal — 29.1.98 // The National Security Archive of the George Washington University
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «Jane Franklin. Cuba and the United States: A Chronological History, 420 pages, 1997, Ocean Press». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 12. oktobrī.
  5. Лавренов С.Я., Попов И.М. Советский Союз в локальных войнах и конфликтах. — ООО «Издательство ACT»; OOO «Издательство Астрель», 2003. — 778 с. — ISBN 5–271–05709–7.
  6. Громыко А. А. — «Памятное», книга 1
  7. Soviet Analysis of the Strategic Situation in Cuba on 22 October 1962. Source: Aleksandr Fursenko and Timothy Naftali, One Hell of a Gamble: Khrushchev, Castro, and Kennedy, 1958-1964 (New York: W.W. Norton & Company, 1997), pp. 240-43.
  8. United Nations Security Council, Address on Soviet Missiles in Cuba
  9. Хрущёв Н. С. Воспоминания. — С. 490.
  10. Осипов, Сергей. Полдня до катастрофы. Как разведчик и журналист мир спасали // Аргументы и факты. — 2014. — № 10 (1739) за 5 марта. — С. 41.
  11. Анатолий Докучаев. А Кеннеди подозревал Хрущева… Кто приказал сбить американский самолёт-разведчик над Кубой?. Независимое военное обозрение (18 августа 2000).
  12. 12,0 12,1 Федор Бурлацкий: «Мы понимали, что американцы — цивилизованные люди»"
  13. Evans, Michael. "The Submarines of October". nsarchive.gwu.edu
  14. Dobbs, Michael (2008). One Minute to Midnight: Kennedy, Khrushchev, and Castro on the Brink of Nuclear War. New York: Alfred A. Knopf. ISBN 978-1-4000-4358-3.
  15. Robert McNamara "'I don't think anybody thought much about whether Agent Orange was against the rules of war'". guardian.co.uk. May 19, 2002.
  16. Matthews, Joe (October 13, 2012). "Cuban missile crisis: The other, secret one". BBC News Magazine.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]