Pāriet uz saturu

Kurzemes landtāgs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kurzemes landtāgi)
Hercogu laikos Kurzemes landtāgu pirmajā dienā ievēlēja landmaršalu Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcā
Kurzemes guberņas landtāgi sanāca Kurzemes Bruņnieku namā Jelgavā

Kurzemes landtāgs (vācu: Kurländischer Landtag) bija Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas augstāko kārtu pārstāvju jeb "zemes sūtņu" regulāra kopsapulce, kas pastāvēja līdz Latvijas Republikas dibināšanai. Landtāgu sasauca Kurzemes hercogs reizi 2 gados, vēlāk muižniecības maršals reizi 3 gados ar ģenerālgubernatora atļauju. Landtāga lēmumu noteica ar draudžu pārstāvju vairākuma balsojumu, kas izšķīra arī nākamo 3 gadu instrukciju bruņniecības komitejai.

Zināms, ka jau Kursas ķēniņvalsts laikā patāvējusi Kuršu zemes padome, kas 1242. gadā nolēma slēgt mieru ar Vācu ordeni. Līdz 1561. gada Viļņas ūnijas noslēgšanai Livonijas landtāgs lēma par kopīgu Livonijas konfederācijas ārpolitiku, iekšpolitiku un militāro sadarbību. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveides tās pašvaldības funkcijas veica Kurzemes landtāgs, bet Piltenes apgabala teritorijā Piltenes landtāgs.

Hercoga Gotharda laikā Kurzemes landtāgi sanāca tikai ārkārtas gadījumos un dažādās vietās (Rīgā, Jelgavā, Kuldīgā, Bauskā, Dobelē, Aucē, Skrundā) savstarpējo strīdu risināšanai, saimniecisko attiecību kārtošanai, politisko un likumdošanas jautājumu risināšanai. 1567. gada 28. februārī Rīgā notiekošajā Kurzemes landtāgā tika izsludināts hercoga Gotharda lēmums iecelt īpašu vizitācijas komisiju un 70 vietās atjaunot un uzcelt jaunas luterāņu baznīcas, kā arī pastorātus, skolas un nespējnieku patversmes. Uz tā pamata 1570. gadā tika izdoti Kurzemes Baznīcas likumi. 1605. gadā landtāgs tika noturēts Bauskas pilī.

Pēc tam, kad pēc konflikta ar opozīciju 1617. gada 4. aprīlī Skrundas pilī sanākušajā landtāgā hercogam Vilhelmam atņēma hercoga titulu un uz visiem laikiem izraidīja no hercogistes, viņa brālis hercogs Frīdrihs apstiprināja jaunu hercogistes pārvaldes konstitūciju Formula regiminis, kas piešķīra daudz lielākas tiesības landtāgam. Saskaņā ar to landtāgs bija sasaucams reizi divos gados un tajā bija jāpiedalās sūtņiem (nuncijiem) no visiem draudzes novadiem (Kirchspiel), kas tajā laikā bija 27. Par landtāga sesiju vietu tika noteikta galvaspilsēta Jelgava.

Landtāgus sasauca un tajos dalību ņēma pats hercogs, tā padomnieki un hercogistes imatrikulētie muižnieki (bruņniecība) - savā darbībā saistīti ar vēlētāju imperatīvo mandātu. Sēdes vadīja zemes sūtņu maršals un zemes pilnvarnieks, kas abi pildīja landmaršala funkcijas. Lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu. Apsprieda un pieņēma vai noraidīja hercoga iesniegtos lēmumprojektus, izskatīja muižnieku iesniegumus, ievēlēja amatpersonas un lēma citus jautājumus.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā landtāgs turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām. Landtāga lēmumus, izņemot tos, kuri attiecās uz muižniecības iekšējām vai saimnieciskām lietām, apstiprināja ģenerālgubernators. 1819. gadā Piltenes apgabalu pilnīgi integrēja Kurzemes guberņā un tā draudzes novedi sāka vēlēt delegātus Kurzemes landtāgā. Pirmā pasaules kara laikā, kad gandrīz visu Kurzemes guberņu 1915. gadā okupēja Vācijas karaspēks, Kurzemes landtāga delegāti atbalstīja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu un pievienošanu Vācijas impērijai. Pēc tam, kad Latvijas Republikas valdība 1920. gada 29. jūnijā atcēla Kurzemes bruņniecības privātās un publiskās tiesības un priekšrocības, landtāgi vairs netika sasaukti.

Landtāga vēlēšanas un sēžu norise

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes landtāga lēmums (recess) par nodevām baznīcu uzturēšanai 1567. gada 28. februārī

Pēc 1819. gada administratīvās reformas un Piltenes apgabala iekļaušana Kurzemes guberņā, landtāga deputātus ievēlēja 33 vēlēšanu iecirkņos jeb draudzes novados (Landtagskirchspiel jeb Parochie) ar 10-16 balsstiesīgajiem muižniekiem katrā. No katras draudzes tika ievēlēts viens deputāts (Kirchspielsbevollmächtigter, Konvokant). 1896. gadā Kurzemes guberņā bija 485 muižas ar balss tiesībām, bet tikai 383 no tām piederēja Kurzemes bruņniecības matrikulā ierakstītajām dzimtām (t.s. "indigenātam"), kas varēja balsot par bruņniecības lietām.

Kurzemes landtāga sesijas vadīja maršals (Landbotenmarschall), parasti landtāga sēdes notika divās sesijās, starp kurām bija dažus mēnešus ilgs pārtraukums. Pirmajā jeb relācijas sesijā landtāga delegāti noklausījās valdības priekšlikumus un pēc tam devās uz savām draudzēm, kur draudzes sanāksmē (Kirchspielsversammlung) notika priekšlikumu apspriešana un balsošana. Otrajā jeb instrukciju sesijā delegāti balsoja atbilstoši rakstiskām instrukcijām, ko bija saņēmuši no saviem vēlētājiem. Pēc landtāga slēgšanas un atgriešanās mājās, landtāga delegāti atskaitījās par pieņemtajiem lēmumiem.[1]

Katrs landtāgs ievēlēja bruņniecības priekšnieku, kuru sauca par Zemes pilnvaroto (Landesbevollmächtige). No katras no 10 Kurzemes guberņas pilskunga tiesām ievēlēja vienu apriņķa maršalu. Svarīgākais izpildorgāns bija Bruņniecības komiteja, kas sastāvēja no Zemes pilnvarotā, desmit apriņķa maršaliem, sekretāra un kasiera.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]