Piltenes landtāgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Landtāgu kopsapulces notika Aizputes Sv. Jāņa baznīcā (20. gs. sākuma foto).

Piltenes landtāgs (vācu: Piltener Landtag, poļu: Sejmik piltynski) bija Piltenes apgabala augstāko kārtu pārstāvju regulāra kopsapulce, kas pastāvēja līdz šī autonomā apgabala inkorporācijai Kurzemes guberņas sastāvā 1818. gadā. Landtāgus sasauca Piltenes apgabala landrātu kolēģija reizi 2 gados Aizputes pilsētā un tajā piedalījās visi apgabala muižnieki. Apelācijas kārtībā izskatīja zemāko tiesu spriedumus un kā pirmā instance iztiesāja svarīgākos muižnieku strīdus. Vajadzības gadījumā lietas varēja pārsūdzēt karaliskajā relācijas tiesā Varšavā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atņemšanas Dānijai 1585.-1609. gadā Piltenes apgabals bija pakļauts Prūsijas hercogistes likumiem. Pēc tam, kad Polijas-Lietuvas kopvalsts 1611. gadā ieguva pilnu kontroli pār apgabalu, Polijas karalis Sigismunds III Vāsa apstiprināja "Piltenes statūtus", kas juridiski noformēja Piltenes apgabala autonomiju kopvalsts sastāvā. Šie statūti precīzi noteica Piltenes apgabala pārvaldes un tiesu iekārtu, dzimtbūšanas, laulības, mantošanas tiesības un krimināltiesības.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā apgabalu ieņēma zviedru karaspēks un pēc t.s. "Grobiņas transakcijas" 1661. gadā hercogs Jēkabs panāca Polijas-Lietuvas Seima piekrišanu Kurzemes-Piltenes personālūnijai - apgabala iekļaušanai Kurzemes un Zemgales hercogistē, saglabājot tā pašnoteikšanos. Šajā laikā Piltenes landrātu kolēģiju iecēla Kurzemes hercogi un Piltenes landtāgi tika sasaukts pēc viņu ierosmes tūlīt pēc Kurzemes landtāgiem. Tomēr tas izraisīja Piltenes muižnieku opozīciju, kas panāca, ka viņi paši ievēlēja savus landrātus un landtāgi tika sasaukti pēc landrātu kolēģijas ierosmes. Pēc Ketleru dinastijas iziršanas 1717. gadā Piltenes apgabalu atkal atdalīja no Kurzemes un tieši pakļāva Polijas karalim.[1] 1795. gada 28. martā Piltenes landtāgs nolēma lauzt personālūniju ar Poliju-Lietuvu, bet 26. aprīlī Krievijas impērija to pakļāva savai varai ar autonomas teritorijas tiesībām. 1796. gada 28. janvārī autonomija atcelta un apgabals iekļauts Kurzemes guberņas sastāvā, pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī tika atjaunotas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā. 1812. gadā tas īslaicīgi atradās Francijas pārvaldē kā veidojamās Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes daļa. Pēc 1818. gada 12. marta administratīvi teritoriālās reformās Piltenes apgabalu pilnīgi iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā un 1819. gadā Piltenes bruņniecība inkorporējās Kurzemes bruņniecības sastāvā un pārstāja sasaukt savu landtāgu, sūtot pārstāvjus uz kopējo Kurzemes landtāgu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dybaś, Bogusław (2006). "Livland und Polen-Litauen nach dem Frieden von Oliva (1660)". In Willoweit, Dietmar; Lemberg, Hans. Reiche und Territorien in Ostmitteleuropa. Historische Beziehungen und politische Herrschaftslegitimation. Völker, Staaten und Kulturen in Ostmitteleuropa. 2. Munich: Oldenbourg Wissenschaftsverlag. pp. 51–72. ISBN 3-486-57839-1. (vāciski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dybaś B. Na obrzezach Rzeczypospolitej. Sejmik piltynski w latach 1617–1717 (z dziejów instytucji stanowej). – Toruń, 2004. – 347 s. (Dibašs B. Žečpospolitas perifērijā. Piltenes landtāgs 1617.–1717. g. (no kārtu institūcijas vēstures)) (poliski)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]