Vidzemes landtāgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vecais Vidzemes bruņniecības nams (1755-1865) Rīgā, kurā notika Vidzemes landtāgi.

Vidzemes landtāgs (vācu: Liefländischer Landtag) bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Zviedru Vidzemes un Vidzemes guberņas augstāko kārtu pārstāvju jeb "zemes sūtņu" regulāra kopsapulce, kas pastāvēja līdz Latvijas Republikas dibināšanai. Tas bija Livonijas landtāga tiešs turpinājums Vidzemes provincē, vienīgi bez bīskapu, vēlāk arī bez lielo pilsētu pārstāvniecības.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārdaugavas hercogistes laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1561. gada Viļņas ūnijas noslēgšanas Livonijas landtāgs notika Cēsīs, vēlāk Rīgā, bet bez Igaunijas un Kurzemes delegātiem, kas pulcējās savos konventos. Tādēļ to dēvēja par "provinces konventu" (latīņu: Provincialis conventus). 1566. gada 10. decembrī Livonijas hercogistes administrators Jānis Hodkevičs Livonijas landtāgā Cēsīs vienojās ar provinces kārtām par Livonijas un Lietuvas reālūnijas ratificēšanu.[1]

Vidzemes konventu jaunā kārtība tika apstiprināta 1582. gadā, kad Livonijas kara beigās Polijas-Lietuvas kopvalsts ieguva pilnu kontroli pār Vidzemi un Latgali. Provinces trīs prezidiātu prezidenti to galvaspilsētās Cēsīs, Tērbatā un Pērnavā sasauca muižnieku daļkonventus (conventus particularis), kas izvēlēja delegātus (nuncijus) Vidzemes provinces konventam. Landtāgā piedalījās arī divi Rīgas rātes sūtņi un pa vienam Cēsu, Pērnavas un Tērbatas sūtnim (parasti tie bija birģermeistari). Landtāgam sakarā ar Sigismunda II Augusta privilēģiju bija augstākā tiesas vara un tas realizēja pilnu Livonijas hercogistes autonomiju. 1583. un 1584.-1586. gada muižu revīzijas apspriešanai Livonijas hercogistes administrators Georgs Radvils sasauca Livonijas seimeli (provincialis conventus), lai paziņotu, ka apstiprinās agrākos Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa lēņus, bet ne tos plašos dāvinājumus, kurus Livonijas kara juku laikā piešķīris arhibīskaps Vilhelms Brandenburgs vai administrators Jānis Hodkevičs.

Tomēr 1598. gadā tika pieņemta jauna Vidzemes provinces kārtība (Ordinatio Livoniae), kas ierobežoja provinces autonomiju un noteica, ka landtāgi (provinces konventi jeb seimiki) sasaucami Cēsīs pēc karaļa vajadzībām, lai ievēlētu četrus pārstāvjus (2 poļu un leišu, 2 vācbaltiešu) Polijas-Lietuvas kopvalsts seimā. Landtāga kompetencē palika atzinuma tiesības par priekšlikumiem, ko karaļa vārdā pasludināja viņa ieceltais hercogistes administrators (no 1598. gada Cēsu bīskaps), savukārt landtāgam bija tiesības iesniegt Polijas-Lietuvas seimam un karalim lūgumus un sūdzības. Pēc Vidzemes hercogistes sadalīšanas tās landtāga tiesības pārņēma Inflantijas seimiks un Piltenes apgabala teritorijā Piltenes landtāgs.

Zviedru Vidzemes laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Landtāgs arī Zviedru Vidzemes pārvaldē saglabāja nozīmīgu lomu, reizēm būdams pat opozīcijā Zviedrijas karalim, piemēram, Johans Reinholds Patkuls krasi iebilda pret muižu redukcijas politiku. Landtāga satversme tika pieņemta 1645. gada 4. jūlijā. Saskaņā ar to landtāgi bija jānotur Rīgā ne retāk kā reizi gadā. To kompetencē bija izlemt muižnieku sūdzības, bet juridiskās lietas bija novirzāmas uz tiesu. Tāpat landtāgos apsprieda provinces civilo un militāro iekārtu, bet lēmumus pieņēma Zviedrijas karalis. Likuma spēku landtāga lēmumi ieguva vienīgi ar Vidzemes ģenerālgubernatora atļauju. Kaut arī landtāgā piedalījās tikai Vidzemes bruņniecības pārstāvji, to tiesiski uzskatīja par visas provinces parlamentu.

Landtāga satversmes grozījumi tika apstiprināti 1647. gada 5. septembrī, kas piešķīra Vidzemes landtāgam tiesības dot atzinumu par ģenerālgubernatora priekšlikumiem un sūtīt deputāciju pie Zviedrijas karaļa. Landtāgus sasauca ģenerālgubernators, vienodamies par vietu un laiku ar landrātu kolēģiju. Kā starpnieki starp landtāgu un ģenerālgubernatoru bija Vidzemes landmaršali. Balsis skaitīja pēc apriņķiem (Cēsu, Pērnavas, Tērbatas), balsojumu izšķīra balsu vairākums divos divos apriņķos. Landtāga lēmumus uzrakstīja tā sekretārs, apzīmogoja landmaršals un dažu deputātu pavadībā nodeva ģenerālgubernatoram. Landtāgos drīkstēja piedalīties vienīgi dzimtmuižu īpašnieki, bet valsts muižu nomniekiem tas bija liegts.

1694. gada 20. decembrī izdotie Vidzemes landtāga grozījumi ierobežoja tā patstāvību. Landtāgus varēja sasaukt ģenerālgubenatora vadībā saskaņā ar Zviedrijas karaļa rīkojumu bez vienošanās ar landrātu kolēģiju. Tajos varēja piedalīties vienīgi bruņinieki un dižciltīgie, kam piederēja mantotas dzimtmuižas. Landtāgā aizliedza apspriest privātās sūdzības, tās bija jāiesniedz tieši ģenerālgubernatoram. Landtāgiem piešķīra vienīgi atzinuma tiesības par valdības priekšlikumiem, landtāga atbildes sagatavoja ģenerālgubernatora kancelejā un nolasīja Rīgas pilī sapulcinātajiem muižniekiem.[2]

Vidzemes guberņas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1721. gadā landtāgs turpināja pastāvēt kā kārtu sapulce ar vietēja rakstura likumdošanas tiesībām. Landtāga lēmumus, izņemot tos, kuri attiecās uz muižniecības iekšējām vai saimnieciskām lietām, apstiprināja ģenerālgubernators. Landtāgi netika sasaukti Katrīnas II valdīšanas beigu posmā no 1785. līdz 1796. gadam. Landtāga satversmi noteica 1742., 1759., 1802. un 1827. gadā. Satversme noteica, ka landtāgs bija sasaucams reizi trīs gados pēc ģenerālgubernatora ierosmes. Astoņas nedēļas pirms landtāga sanākšanas visiem Vidzemes guberņas draudzes novadiem (Kirchspiel) tika izsūtīti patenti un landtāgos bija jāpiedalās visiem matrikulētajiem Vidzemes bruņniecības locekļiem pēc 21 gada vecuma sasniegšanas. Rīgas rātei Vidzemes landtāgā bija viena balss. Kopš 1881. gada grozījumu pieņemšanas arī nematrikulētie muižnieki drīkstēja piedalīties landtāgos un lemt par vispārējiem jautājumiem. Landtāga sesijas atklāja landmaršali ar svinīgu uzrunu.

Pirmā pasaules kara laikā Vidzemes landtāgu vairs nesasauca, pēc Februāra revolūcijas tā funkcijas pārņēma Vidzemes Zemes padome (1917). 1918. gadā Vācijas okupētajā Vidzemē tika sasaukta Vidzemes Zemes sapulce, kuras delegāti atbalstīja Apvienotās Baltijas hercogistes izveidošanu. Pēdējā Vidzemes landtāga sēde notika 1920. gada 5. aprīlī. Pēc tam, kad Latvijas Satversmes sapulce 1920. gada 29. jūnijā atcēla Vidzemes bruņniecības privātās un publiskās tiesības un priekšrocības, landtāgi vairs netika sasaukti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Diploma unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 64.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas 10. sējuma 19 969-70 slejas. Rīgā, 1933.-1934.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]