Lībiskais dialekts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dialektu izplatība Latvijas teritorijā

Lībiskais dialekts (pašnosaukums: ventiņ vālod jeb ventiņmēl[1]) ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Tas ir sastopams lībiešu vēsturiski apdzīvotajos novados Vidzemes ziemeļrietumos (Vidzemes lībiskās izloksnes) un Kurzemē uz ziemeļiem no Kuldīgas (Kurzemes lībiskās jeb tāmnieku izloksnes), vietās, kur lībiešu valoda atstājusi vislielāko substrātu.[2] Lībiskā dialekta lietotāji, gluži kā vidus dialekta lietotāji, tiek saukti par lejzemniekiem.[2]

Lībiskajā dialektā visos skaitļos un dzimtēs tiek izmantoti vienas formas darbības vārdi, krītošā un lauztā intonācija ir kļuvusi vienāda.[2] Personvārdi abām dzimtēm tiek atvasināti ar galotnēm -els, -ans, un netiek šķirta dzimte.[2] Lībiskajam dialektam raksturīga palatālo līdzskaņu depalatalizācija, dažos gadījumos arī pilnīga sinkope, piemēram, pamazināmās formas galotnē -iņš skaņa /ņ/ zūd pilnībā.

Lībiskais dialekts iedalāms Vidzemes un Kurzemes izloksnēs.[3] Kurzemes izloksnes savukārt iedalāmas nedziļajās, kuras veido dialektu kontinuumu ar vidus dialekta kursiskajām izloksnēm, un dziļajās jeb tāmnieku izloksnēs. Tajās lībiešu valodas substrāts ir visizteiktākais, kā arī tām raksturīgs vācu valodas superstrāts. Kurzemes, īpaši Ventspils, izloksnes neformālā kontekstā tiek sauktas arī par ventiņu valodu, taču nav zinātniska pamatojuma, lai šīs izloksnes varētu uzskatīt par atsevišķu valodu.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1860. gada latviešu valodas dialektu karte. Lībiskais dialekts attēlots zaļā krāsā, un tam pieskaitītas vidus dialekta kursiskās izloksnes.

Lībiskajā dialektā runā Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos. Atsevišķas lībiskā dialekta iezīmes sastopamas arī Daugavas abos krastos starp Ogri un Koknesi.[4] Domājams, ka senāk šī dialekta izplatības areāls sniedzies līdz pat Rīgas ziemeļiem.[1][5] Kurzemes izlokšņu izplatības areāla dienvidu robeža, aiz kuras sākas vidus dialekta izplatības areāls, iet aptuveni pa līniju Jūrkalne—Kuldīga—KandavaEngure, savukārt Vidzemē šī dienvidu robeža iet aptuveni pa līniju SaulkrastiSējaUmurgaStaicele. Starp Ipiķiem, Ērģemi un Igaunijas robežu atrodas no pārējā Vidzemes izlokšņu izplatības areāla nodalīta teritorija, kurā sastopamas attiecīgās izloksnes.[4]

Lielākā pilsēta, kura atrodas lībiskā dialekta izplatības areālā, ir Ventspils.

Īpašas iezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fonētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībiskā dialekta atšķirības no vidus dialekta visvairāk iezīmējas fonētikā. Zemāk uzskaitītas vairākas lībiskā dialekta fonētiskās iezīmes, kuras gan ne vienmēr izpaužas visās izloksnēs.

Patskaņi un divskaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībiskajā dialektā vārda pēdejā zilbē, ja tā neuzsvērta, zūd patskanis, un balsīgs slēdzenis pēc īsa patskaņa vārda beigās tiek geminēts. Ja vārds pēc patskaņa redukcijas beidzas ar līdzskaņu grupu, šie līdzskaņi bieži tiek atdalīti ar anaptiksi.[6][7]

  • lapp — lapa (beidzas ar slēdzeni, tāpēc tas tiek pagarināts)
  • maiz — maize (beidzas ar berzeni, kura garums nemainās)
  • puttr̥ — putra (skaņa r veido atsevišķu zilbi, patskaņa klātbūtne starp abiem atkarīga no runātāja)

Zūdot gala zilbes patskanim aiz balsīga līdzskaņa, tiek pagarināts iepriekšējais patskanis, piemēram:

  • pirms kār — pirms kara
  • āls — alus
  • pa vīd — pa vidu

Garie patskaņi pēdējā zilbē netiek atmesti, bet gan saīsināti.[7]

  • sēta — sētā
  • zeme — zemē
  • Venta — Ventā

Troksneņu priekšā skaņa ē diftongizējas.[6]

  • peic — pēc
  • seid — sēž

Retumis, patskanim [a] atbilst [æ], jeb platais "e". Šāda parādība vērojama vārdā ar nozīmi "stallis": stęlls.[8] Dažās Kurzemes izloksnēs saglabājusies konservatīva iezīme — senākā [u] saglabāšanās dažos vārdos, kuros literārajā valodā ir skaņa [i]:[9]

  • dui — divi (sal. lietuviski: dui)
  • zuv — zivs (>zive) (sal. lietuviski: žuvis)
  • suvans — sivēns
  • dubans — dibens

Līdzskaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzskaņu grupa -ln- lībiskajā dialektā tiek asimilēta, veidojot pagarinātu -ll- skaņu.

  • mells — melns
  • vells — velns

Kurzemes izloksnēs pamazināmās izloksnes galotnē -iņš, kā arī 3. personas vsk. personas vietniekvārdā zūd palatālais līdzskanis:

  • viš — viņš, viņa
  • meitiš — meitene (> meitiņa > meitiņš)
  • istabiš — istabiņa (> istabiņš)

Prozodija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan, gluži kā latviešu literārajā valodā, uzsvars krīt galvenokārt uz pirmās zilbes, Kurzemes izloksnēs emfātiskā runā uzsvars mēdz tikt pārvietots uz otro zilbi, piemēram:[7]

  • ār'kārtig skaist — ārkārtīgi skaisti
  • mut pa'vēruš — muti pavēruši
  • pa'lēkdames — palēkdamies

Uzsvars attiecīgajā pierakstā norādīts ar apostrofu pirms uzsvērtās zilbes.

Krītošā un lauztā intonācija lībiskajā dialektā netiek šķirta.[7]

Darbības vārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažās izloksnēs patskanis darbības vārdu, kuri beidzas ar -ēt, piemēram, mīlēt, cerēt, ticēt, galotnēs, tiek izrunāts kā [æ], nevis [ɛ], kā tas notiek vidus dialektā. Šī patskaņa garums dažādās izloksnēs mainās.

Darbības vārdu locījumi visās personās ir vienādi[10][11], kā norādīts zemāk tabulā. Personu formu sakritumam iemesls ir patskaņa zudums gala zilbēs vienskaitļa locījumos, pēc kura parauga arī daudzskaitļa formas tika saīsinātas, pat ja tās beidzās ar līdzskani.[12]

Lībiskais dialekts "domat" Vidus dialekts "domāt"
es dome es domāju
tu dome tu domā
viš, vīņ dome viņš/i, viņa/as domā
mēs dome mēs domājam
jūs dome jūs domājat

Dzimte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībiskajā dialektā netiek izšķirta vīriešu un sieviešu dzimte. Šī īpašība ir saistīta ar lībiešu valodas substrātu.[12] Literārās valodas ietekmē gan šīs īpatnības lietojums pakāpeniski izzūd.[13] Teikumā sieviešu dzimtes lietvārdi mēdz pastāvēt, taču tiem tiek blakus lietoti vīriešu dzimtes predikāti[9], piemēram:

  • up i dziļš — upe ir dziļa
  • gov bi sabijes — govs bija sabijusies

Vietniekvārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažviet Kurzemes izloksnēs sastopama konservatīva datīva forma personu vietniekvārdam viņi: viņiems.[7] (sal. lietuviski: jiems) Domājams, arhaiskā datīva forma Kurzemes izloksnēs saglabājusies daudz ilgāk, nekā vidus dialektā.

Izteiksmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vajadzības izteiksmē, atšķirībā no literārās valodas, tiek izmantots īsais patskanis, piemēram: jaiet, jadzīve (jāiet, jādzīvo). Pavēles izteiksmes formas sakrīt ar īstenības izteiksmi, piemēram: nāk, laiž, iet (nāciet, laidiet, ejiet). Pārējās izteiksmes formas ziņā sakrīt ar literāro valodu.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Dace Strelēvica-Ošiņa (2009). Latviešu valodas lībiskais dialekts un tā lietotāju identitāte: pārdomas pēc pētījuma. Latvijas Universitātes raksti, 2009, 746. sēj. Valodniecība, latvistika un somugristika
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 110. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  3. https://valoda.lv/valsts-valoda/dialekti/
  4. 4,0 4,1 Коряков Ю. Б. Приложение. Карты. 4. Латышский и латгальский языки // Языки мира. Балтийские языки. М.: Academia, 2006. 224. lpp. ISBN 5-87444-225-1.
  5. Julius Döring: „Über die Herkunft der kurländischen Letten“. (mit 2 Tafeln) in „Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst nebst Veröffentlichungen des kurländischen Provinzial-Museums aus dem Jahre 1880“. Steffenhagen und Sohn, Mitau 1881. pp. 47—118
  6. 6,0 6,1 «Lībiskais dialekts».
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 Vēvere, Daira (2011). Ziru un Zlēku izloksne salīdzinājumā ar Piltenes izloksni (Maģistra darbs). Latvijas Universitāte
  8. Endzelin, J. (1922.) Lettisches Lesebuch. Grammatische und metrische Vorbemerkungen,Texte und Glossar. Heidelberg: Carl Winter’s Universitätsbuchhandlung.
  9. 9,0 9,1 Endzelīns, J. (1951.) Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība
  10. «Kā runā kurzemnieki». Tulkot.lv (lv-LV). 2020-02-24. Skatīts: 2022-01-06.
  11. Šmite, E. (1973.) Ko varam vērot no Latviešu valodas Dialektu atlanta kartēm. Rīga: Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Redakcijas un izdevniecības daļa.
  12. 12,0 12,1 Rudzīte, M. (1964.) Latviešu dialektoloģija. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība
  13. Markus-Narvila, L. (sast.) (2008.) No Sventājas līdz Ancei: Latviešu izloksnes Rietumkurzemes piekrastē 20. gs. beigās / 21. gs. sākumā/sast. L. Markus-Narvila; zin. red. B. Laumane. Liepāja: LiePA.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]