Lado Gudiašvili

**Lado Gudiašvili**
*ლადო გუდიაშვილი*
Lado Gudiašvili; ლადო გუდიაშვილი
Dzimis	1896. gada 30. martā; Tiflisa, Krievijas Impērija (tagad Gruzija)
Miris	1980. gada 20. jūlijā (84 gadu vecumā); Tbilisi, Gruzijas PSR, PSRS (tagad Gruzija)
Mākslas virziens	monumentālisms, avangardisms, reālisms
Apbalvojumi	Sociālistiskā Darba Varonis (1976), Gruzijas PSR nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1950), Gruzijas PSR Tautas mākslinieks (1957), PSRS Tautas māksliniks (1972), Gruzijas PSR Šota Rustaveli valsts vārdbalva (1965) 3 Ļeņina ordeņi, Darba Sarkanā Karoga ordenis (1958), Ordenis "Goda zīme" (1937), Tbilisi goda pilsonis (1979)

Lado Gudiašvili (gruzīnu: ლადო გუდიაშვილი, dzimis 1896. gada 30. martā, miris 1980. gada 20. jūlijā) bija 20. gadsimta gruzīnu mākslinieks.

Dzimis dzelzceļnieka ģimenē. Mācījās Tiflisas tēlniecības un tēlotājmākslas skolā, kuru pabeidza 1914. gadā. 1915. gadā Tiflisā notika viņa pirmā personālā izstāde, kas ātri padarīja viņu slavenu Gruzijas mākslinieciskos lokos. Nokļuva gruzīnu intelektuāļu lokā, satuvinājās ar simbolisma dzejnieku grupu Голубые роги, kuru izveidoja Paolo Jašvili. Piedalījās arheoloģiskajā ekspedīcijā, kas pētīja gruzīnu arhitektūras pieminekļus, kopēja daudz seno fresku. Vienlaikus strādāja kā mākslinieks un grafiķis. 1919. gada gruzīnu mākslas izstādē tika izstādīti vairāk par 50 Gudiašvili gleznu un akvareļu.

1912. gadā pirmoreiz ieraudzīja Niko Pirosmani gleznas, bet 1916. gadā iepazinās ar pašu mākslinieku. Pirosmani daiļrade radīja lielu ietekmi uz paša Gudiašvili māksliniecisko manieri. Viņš vairākas reizes atgriezās pie N. Pirosmani tēla savās gleznās.^[2] 1919. gadā kopā ar māksliniekiem Dāvidu Kikabidzi un Šalvu Kikodzi devās uz Parīzi, kas tolaik faktiski bija pasaules mākslas centrs. Parīzē mācījās privātajā Ronsona mākslas akadēmijā un strādāja par teātra dekoratoru. Nodzīvoja Parīzē 6 gadus, viņa darbi bieži piedalījās izstādēs. 1925. gadā iznāca kritiķa Morisa Renāla grāmata, kas pilnīgi veltīta Gudiašvili daiļradei.

Bija pazīstams ar māksliniekiem Pablo Pikaso, Morisu Utrilo, Amedeo Modiljāni, Injacio Suloagu, Mihailu Larionovu un Natāliju Gončarovu. Viņa izstādes notika ne tikai Parīzē, bet arī Marseļā, Lionā un Bordo, vēlāk Londonā, Romā, Briselē, Amsterdamā, Berlīnē un Ņujorkā.

1925. gadā atgriezās Tbilisi. No 1926. līdz 1932. gadam strādāja par profesoru Tbilisi mākslas akadēmijā.^[3] Bija Gruzijas revolūcijas mākslinieku asociācijas biedrs (1929—1932).

1945. gadā gleznoja Kašveti baznīcas altāri. Tiek uzskatīts ka Kristus tēlā viņš iemiesoja Bidzinas Avališvili sejas vaibstus,^[4] par ko 1946. gadā tika izslēgts no PSKP.

Vēlāk dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko veltīja vienu no saviem dzejoļiem Gudiašvili daiļradei.

Daudz strādāja ilustrācijas žanrā.^[5] Vēl dzīves laikā viņa darbi piedalījās izstādēs Austrumu tautu mākslas muzejā Maskavā un Gruzijas Valsts mākslas muzejā.

Miris 1980. gada 20. jūlijā.

Darbi

Lado Gudiashvili. Таинство красоты: Книга воспоминаний (krievu). Tbilisi : Merani, 1988.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 Lado Gudiashvili. iberiana.iatp.ge
↑ Л. Ш. Гагуа. Ладо Гудиашвили: Книга воспоминаний. Статьи. Из переписки. Современники о художнике. Советский художник, 1987. 34–336. lpp.
↑ Игорь Чувилин. «Ладо из «Ротонды»». Vedomosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 23. janvārī. Skatīts: 2020. gada 16. novembrī.
↑ «Кашветский храм».
↑ Валентин Осипов. Корифеи моего времени, 2013. gadā. 66–67. lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lado Gudiašvili.
Oficiālā mājaslapa
Attēlu galerija

[r1-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 Lado Gudiashvili. iberiana.iatp.ge

[2] Л. Ш. Гагуа. Ладо Гудиашвили: Книга воспоминаний. Статьи. Из переписки. Современники о художнике. Советский художник, 1987. 34–336. lpp.

[3] Игорь Чувилин. «Ладо из «Ротонды»». Vedomosti. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 23. janvārī. Skatīts: 2020. gada 16. novembrī.

[4] «Кашветский храм».

[5] Валентин Осипов. Корифеи моего времени, 2013. gadā. 66–67. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]