Pāriet uz saturu

Indriķa hronika

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latviešu Indriķa hronika)
Indriķa Livonijas hronikas manuskripta lapa.

Indriķa Livonijas hronika (latīniski: Heinrici Cronicon Lyvoniae) ir Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots. Senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā Livonijas hronika. Iespējamais sacerēšanas laiks 1224./26. gads ar pielikumu, kas uzrakstīts 1227. gada februārī. Hronika aptver laika posmu no 1180. gada līdz 1227. gadam. Sarakstīta latīniski un tās autors ir Imeras katoļu priesteris Latviešu Indriķis (latīņu: Henricus de Lettis).

Domājams, ka hronika sarakstīta Rīgā bīskapa Alberta uzdevumā iesniegšanai pāvesta legātam Modenas bīskapam Vilhelmam, lai atainotu pāvestam Alberta darbību Livonijas kristianizēšanu viņam labvēlīgā gaismā. Saskaņā ar iespējamā autora Latviešu Indriķa norādi, galvenais hronikas avots ir paša vērojumi un aculiecinieku stāstījumi. Autors izmantojis arī bīskapa un domkapitula arhīvu. Iespējams, ka ziņas par Livonijas jeb Ikšķiles-Rīgas bīskapijas pirmsākumiem varētu nākt no kādām tagad zudušām anālēm. Paša autora hronikai dotais nosaukums nav saglabājies. "Indriķa hronika" ir nosacīts apzīmējums, kurā izmantota autora vārda latviskotā forma.

Hronika iedalīta četrās grāmatās. Pirmā un otrā grāmata (pēc apjoma daudz īsākas par sekojošajām) aptver bīskapu Meinarda un Bertolda darbību, trešā grāmata De Livonia (III—XII, 5) apraksta Vidzemes iekarošanu un Tālavas latgaļu pāriešanu kristietībā (1199.—1208.). Ceturtā grāmata De Estonia (XII, 6—XXIX) — Igaunijas iekarošanu. 1227. gada papildinājums (XXX) apraksta Sāmsalas iekarošanu 1227. gada sākumā. Divas pēdējās grāmatas iedalītas nodaļās atbilstoši bīskapa Alberta valdīšanas gadiem. Hronikā notikumi datēti saskaņā ar t.s. Marijas gadiem, t.i. gada skaitīšanu uzsākot ar 25. martu (Marijas pasludināšanas dienu), attiecīgi dotā gada notikumi no 1. janvāra līdz 24. martam tiek pieskaitīti iepriekšējam gadam. (Citi autori uzskata, ka gada skaitīšana piesaistīta Lieldienām (t.s. Lieldienu gads), tātad mainīgam datumam.)

Hronika pieder pie krusta karu literatūras. Šis apstāklis, kā arī autora izglītība un profesija (piederība klēram) izskaidro daudzos aizguvumus no Bībeles un katoļu garīgajiem tekstiem. Kā bīskapa Alberta historiogrāfs, hronists centies noklusēt sava patrona neveiksmes, par misijas darba traucētāju un jaunkristīto apspiedēju netieši atzīdams bīskapa konkurentu — Zobenbrāļu ordeni. Vietējās tautas viņš nevērtē vienādi, atkarībā no pretestības pakāpes kristianizēšanai. Tomēr bagātā faktu materiāla dēļ hronika vērtējama visai augstu. Tajā tikpat kā nav viduslaiku reliģiskajai literatūrai raksturīgo brīnumu aprakstu. Ticamības precizitātes un izklāsta plašuma ziņā tā pārspēj šī laika attiecīgās krievu, dāņu un vācu hronikas. Taču atsevišķas kļūdas faktu hronoloģijā liecina, ka visos jautājumos tai pilnībā uzticēties nevar. Hronika atzīstama par svarīgāko rakstīto avotu dažādu lokālu Latvijas senās vēstures jautājumu risinātājiem, it īpaši arheologiem. Piemēram, bieži tiek lietota forma ruthenicum, kas faktiski norādīja Indriķa skatījumā "krievu ticību" — pareizticību, nevis piederību pie krievu tautības (toreiz neeksistējošas) kā to mēdz tulkot daži vēsturnieki mūsdienās.

Hronikas noraksti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diemžēl paša autora rakstītais eksemplārs līdz mūsdienām nav saglabājies. Pētnieku rīcībā bijuši 16 dažādi no 14. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimtam izdarīti hronikas noraksti. Tos var iedalīt divās lielās grupās — nepārstrādātie un pārstrādātie jeb interpolētie noraksti. Katrā no grupām ir 8 vairāk vai mazāk pilnīgi rokraksti.

Vienīgais saglabājies pergamenta noraksts no 14. gadsimta sākuma ir tā sauktais Zamoisku kodekss (latīņu: Codex Zamoscianus jeb rokraksts Z), kas pašlaik glabājas Polijas Tautas bibliotēkā Varšavā. To Polijas-Lietuvas lielhetmanis Jans Zamoiskis (1542–1605) no Livonijas aizvedis uz Poliju, kur tas beigās nonāca Zamoisku bibliotēkā Varšavā. Diemžēl Zamoisku kodekss nav pilnīgs — tas tagad sniedzas līdz XXIII, 8. Saskaņā ar L. Arbuzova hipotēzi, bijis kāds vēl vecāks noraksts no autora manuskripta, tā sauktais Arhetips, taču tas arī nav saglabājies. Visi pārējie noraksti atvedināmi no kāda 14.—15. gadsimtā zudumā gājuša rokraksta (rokraksta X). No šī rokraksta 15. gadsimtā tika izgatavoti divi noraksti, kas arī gājuši zudumā (rokraksti M un N). Ar viena no nozudušo norakstu starpniecību 17. gadsimtā radies t.s. Rīgas luterāņu mācītāja Nātaniela Skodeiska kodekss (Codex Skodeiskianus jeb Codex Rigensis, rokraksts S), kas glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Tam tuvu stāv t.s. Rēveles ģimnāzijas noraksts (Codex Gymnasialis Revaliensis, rokraksts R). No otra nozudušā 15. gadsimta noraksta radušies divi citi noraksti. Viens no tiem, tā sauktais, Tolla kodekss (Codex Toll, rokraksts T) glabājas Igaunijas Valsts vēstures muzejā. Otrs, tā sauktais, Ūksenšernas kodekss (Codex Oxenstierna jeb rokraksts O), ko 1653. gadā Aksels Ūksenšerna (Oxenstierna) aizdeva Rīgas rātskungam Vitem pārrakstīšanai, bijis par pamatu norakstam, kas tagad glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (rokraksts W). No tā saglabājies vēl viens noraksts (rokraksts K), kas tagad glabājas Tartu. Pēc cita uzskata Ūksenšernas kodekss radies no Tīzenhauzeniem piederoša hronikas noraksta, kas nonāca Aksela Ūksenšernas dēla Zviedru Igaunijas gubernatora (1646—1652) Ērika Ūksenšernas, vēlāk viņa 1657. gadā mirušā brāļa Johana Ūksenšernas atraitnes Margarētas Brāhes īpašumā.[1] Pēc tam, kad viņa 1661. gadā apprecēja grāfu Frīdrihu no Hesenes-Homburgas, noraksts nonāca Vācijā. 1740. gadā izdota pirmā Ūksenšernas kodeksa publikācija, ko sagatavojis Hannoveres bibliotēkas bibliotekārs Johans Daniēls Grūbers.

J. G. Arnta tulkotās Indriķa hronikas divu daļu titullapas.

Pirmais hroniku vācu valodā pārtulkoja Rīgas liceja konrektors Johans Gotfrīds Arnts (1710—1767). Tālākā hronikas teksta pilnveidošanā lielu darbu ieguldījis Tērbatas Universitātes docents Augusts Hanzens, kurš pirmais ieviesa hronikas dalījumu nodaļās. Hronikas izpēti, balstoties uz dažādiem norakstiem, turpināja vēsturnieks Kārlis Širrens un igauņu literārās biedrības bibliotekārs Eduards Pābsts. 1854. gadā iznāca A. Kuņika veiktais hronikas fragmentu tulkojums krievu valodā, bet 1876. gadā J. Češihins-Vetrinskis izdeva pilnu hronikas tulkojumu.

Turpmāk nozīmīgu ieguldījumu hronikas pirmatnējā teksta tālākā uzlabošanā deva Leipcigas Universitātes profesors Vilhelms Arnts (1838—1895), kura tulkojums bija pamatā abiem pirmajiem hronikas tulkojumiem latviešu valodā. Pirmo no tiem sagatavoja skolotājs un muzejnieks Matīss Siliņš. 1936. gadā iznāca vēsturnieka Jāņa Krīpēna veiktais tulkojums.

1961. gadā Viskonsinas Universitāte izdeva hroniku angļu valodā profesora Džeimsa Brandidža tulkojumā, kas arī bija balstīts uz V. Arnta izdevumu.

Lielu daļu mūža hronikas pētīšanai veltījis Latvijas Universitātes profesors Leonīds Arbuzovs jaunākais. Salīdzinot visus zināmos hronikas norakstus, viņš izveidoja optimālu hronikas tekstu. Diemžēl, viņam neizdevās īstenot ieceri — izdot jaunu hronikas publicējumu. Viņa darbu pabeidza viņa skolnieks Alberts Bauers, 1955. gadā izdodot hronikas latīņu tekstu un tā vācisko tulkojumu. Pamatojoties uz šo izdevumu, 1962. gadā Zviedrijā igauņu valodnieks Jūliuss Megiste izdeva hronikas tulkojumu igauņu valodā. 1982. gadā iznāca jauns igauņu izdevums vēsturnieka Riharda Kleisa tulkojumā.

Pirmais tulkojums lietuviešu valodā iznāca 1991. gadā. Šo tulkojumu veica akadēmiķis Jozs Jurginis.

1993. gadā apgādā Zinātne iznāca jauns hronikas akadēmisks izdevums. Hronikas tulkojumu latviešu valodā veicis Ābrams Feldhūns. Pirmo reizi paralēli latviešu tekstam tika publicēts arī hronikas oriģinālteksts latīņu valodā. Izdevums papildināts ar plašu Ēvalda Mugurēviča ievadu un vērienīgiem komentāriem pie teksta.

Informācijas avoti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]