Latviešu ornamenti
Latviešu ornamenti jeb latviešu raksti ir vēstures gaitā pārmainījušās latviešu mitoloģiskās un piederības zīmes, kas pamazām zaudējušas savu sākotnējo nozīmi un saglabājušās kā rotājumu vai latviešu tautas tērpu elementi. Tautas dziesmās ornamenta veidošanu sauc par rakstīšanu vai rotāšanu. Latviešu tautastērpu elementu (jostu, kreklu, sagšu u.c.) izmantotie ornamenti pieskaitāmi pie ģeometrisko ornamentu grupas. Ieskaitot rotaslietās izmantotos, var izdalīt vairākus desmitus patstāvīgu ornamentālu zīmju, kuras tautastērpu un aksesuāru rotājumos tikušas dažādi kombinētas, ar laiku veidojot neatkārtojamas, tikai latviešu tautastērpiem raksturīgas ornamentālās kombinācijas.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu raksta pamatelementu pirmsākumi meklējami mitoloģijā. Etnogrāfisko rakstu zīmes un to izplatība apdziedāta tautasdziesmās. Raksta elementi ir lietoti ar noteiktu idejisku mērķi. Tie cieši saistīti ar priekšmeta nozīmi un ietekmi. Priekšmeta rotājums ar raksta zīmēm daudzreiz atbilst labam padomam, labam vēlējumam, pasargāšanai no visa ļauna. Gadsimtiem ritot, raksti kļuva aizvien žuburotāki un bagātāki, un to senie nosaukumi bieži vien tika sajaukti un pat aizmirsti. Radušies citi vienkāršoti nosaukumi, kas raksturo dabā sastopamos priekšmetus.
Ornamentikas attīstības gaita ir izsekojama arī arheoloģiskajā materiālā, sākot ar akmens laikmetu, pirmo rotājumu konstatējumu keramikas un kaula mājturības priekšmetu paraugos, agro dzelzs laikmetu, kad ornamentikas elementu skaits ievērojami pieaug: sīkas, šķērsām svītrotas strīpas, saulītes (riņķīši ar actiņu vidū), īsākas vai garākas taisnas svītras dažādos salikumos, taisni un slīpi krusti. Tas uzlūkojams par laiku, kad nostiprinās pamats visai tālākai latviešu ornamentikai. 5.—6. gadsimtā vērojamas jaunas izmaiņas: rotājamais lauks tiek atstāts pēc iespējas tukšs un raksti novietoti tikai noteiktās vietās, piemēram, aproču galos nostājas viens vai divi raksti, kas atkārtojas tikai nedaudz reižu. Taisnais un slīpais krusts sāka ieņemt aizvien redzamāku vietu, un blakus tam lielu nozīmi ieguva līklocis. Kuplos ornamentus vairs nemēdza iecirst ar taisnām svītrām, bet iegrieza ar sīku, viļņveidīgu strīpu. Jauna parādība bija rakstu novietošanās maiņu virknēs ap 8. gadsimtu. 9.—13. gadsimta ornamentikā ar līkloču palīdzību ir rotāts liels skaits dažādu rakstu, klāt nākot puselementiem (pusapļiem, kvadrātiņiem, lāsīšu virknēm). Ļoti daudz krustu variantu, ugunskrusts ir vairāk kā desmit variantos. Vēlajā dzelzs laikmetā Kurzemes, Zemgales, Latgales, un lībiešu novados ornamentikas salikumi sāk atšķirties, vairāk salikuma kompozīciju ziņā. Jaunajos laikos līdz ar amatniecības rīku attīstību ornaments kļuva sarežģītāks, konstatējamas izteiktas citu kultūru ietekmes pēdas, piemēram, Zemgalē ienākušo votu ietekmē parādās "ziediņu" motīvi, Rietumkurzemē — spilgti sarkanie brunči, pērlīšu izšuvumi, Daugavas baseinā baltkrieviem raksturīgie raksti audenēs (skat. arī: Lielvārdes josta).
Latviešu rakstu apzināšanā liela nozīme bija Rihardam Zariņam, kas sarakstīja krājumu "Latvju raksti" trijos sējumos (1924—1931). Jūlijs Madernieks latviešu ornamentus izmantoja īpatnēja lietišķās mākslas stila radīšanai, apkopojot savus metus krājumā “Raksti” (1930).
Nosaukumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Etnogrāfu savāktais materiāls liecina, ka paši ornamentu veidotāji (audējas, izšuvējas, kalēji u.c. latviešu mājamatnieki) 19. gadsimtā ornamentu zīmes apzīmēja dažādi, salīdzinot ar dabā sastopamām formām, piemēram: "krustiņš", "lapiņa", "zvaigznīte", "spolīte". Nosaukumu nenoteiktību pat vienā novadā un tai pašai teicējai konstatējis jau Valdis Klētnieks (1905.—1968.): "Trūkst nosaukumu tieši pašām raksturīgākajām zīmēm, piemēram, tai pašai svastikai. Tā nosaukumu tautā nemin pat J. Niedre, kaut gandrīz ikvienā Krustpils novada jostā ir vismaz pa kādam ugunskrusta paveidam. A. Dzērvītis tieši piemin, ka Zaubē nepazīstot tāda "ugunskrusta" vārda un saucot vienkārši par "krustiņu". Tātad tīri formālu trūkumu dēļ tautā lietotie nosaukumi sistemātiskam latvju ornamentu aprakstam neder. Tādēļ pētnieki, īpaši tie, kas meklē ornamentā senus mitoloģiskus simbolus, devuši rakstu veidiem paši savus nosaukumus".[1]
20. gadsimta pirmajā pusē autodidaktu aprindās plašu popularitāti ieguva idejas par atsevišķu ornamenta zīmju mitoloģiski simbolisko jēgu, piešķirot ornamentu zīmēm pašizdomātus[2] nosaukumus, piemeklējot atbilstošus tēlus mitoloģijā, piemēram: "kāškrusts", "Laimas zīme", "Māras zīme", "Zalkša zīme", "Jumja zīme", "Ūsiņa zīme" u.c.
Atsauces un paskaidrojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Klētnieks V. Senču raksti. - Rīga, 1990. - 63. lpp.
- ↑ Piemēram, mistiskais “Māras trīsstūris”, ko Jēlabs Bīne pirmais pasniedz kā indiešu ornamenta paraugu, tikai ieminoties par hipotētisko hindu un latviešu mitoloģiju saistību (Latvju raksti. // Sējējs, 1936, Nr.1), bet vēlāk citi, aizmirstot šo niansi, lieto jau kā latviešu ornamenta zīmi un nosaukumu, lai gan latvju rakstos vienādmalu trīsstūri nevar sastapt.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvju raksti. / 3 sējumos — Latvijas grāmata, Paris, 1990.
- Brastiņš E. Latviešu ornamentika. — Vālodze, Rīga, 1923.
- Brastiņš E. Latvju raksta kompozīcija. 1978
- Skujiņa E. Jostu aušana. / Grasmane M., Līdaka L., Skujiņa E. Krustpils novada tautastērps. — E. Melngaiņa Tautas mākslas centrs, Rīga, 1995.
- Slava M. Latviešu rakstainie cimdi. — Zinātne, Rīga, 1990.
- Klētnieks V. Senču raksti. — Rīga, 1990.
- Dancītis A. Ugunskrusts. — Rīga, 1931
- Konstants Z. Jēkabs Bīne un latviešu ornaments. / Latviešu lietišķā māksla. — Rīga, 1989.
- Buks A. Kāda hipotēze par dažiem latviešu ornamenta un mitoloģijas saskarsmes aspektiem. // Literatūra un Māksla. nr. 1, 1992.
- Kraukle Daina. Latviešu ornaments. — Jumava, Rīga, 2008., ISBN 9984-38-520-5
- Oberte-Beklešova L. Beklešovs S., Sodums A. Latvju raksti runā. Latvian ornaments alive. — Latviešu tautas mākslas fonds: Melnburna, 1999. — 368 lpp. ISBN 646378058 Nepareizs ISBN