Lielvārdes josta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Riharda Zariņa „Latvju rakstu” 2. sējumā iekļauts Lielvārdes jostas raksta fragments

Lielvārdes josta ir tradicionāls latviešu tautastērpa elements, rakstaina sarkanbalta linu diegu un vilnas dzijas audene, kam vidū vai malās var būt ieausts arī zaļš, zils vai violets pavediens. Vēsturiski bijusi izplatīta gar Daugavas ūdensceļu — Lielvārdes un tai apkārtējos Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos.[1] Mūsdienās Lielvārdes josta kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas kultūras kanonā.[2]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divkrāsu (sarkans, balts) rakstaina audene (platumā 5—10 cm, garumā līdz 270 cm) kam vidū vai malās ieausts zaļš, zils vai violets pavediens, ar mainīgu (līdz 22 elementi dažādās kombinācijās) ģeometrisko rakstu.

Ļoti līdzīgi ornamentālie simboli un to salikumi[3] sastopami Ziemeļkrievijas tautas tērpos (jostas[4], dvieļu gali[5], kreklu piedurkņu izšuvumi[6], cimdu raksti[7][8]), Komi tautastērpos[9] un citās kultūrās.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raimondas Strodes 2016. gada grāmatas „Lielvārdes josta: No senatnes līdz mūsdienām” vāks

Lielvārdes jostas, līdz ar pārējo novadu jostām un citiem latviešu etnogrāfiskajiem materiāliem, pastiprināti sāktas vāktas un pētītas Pirmās atmodas laikā 19. gadsimta beigās. Tolaik gan Lielvārdes jostu īpaši neizcēla pārējo Latvijas novadu jostu vidū, varbūt vienīgi kā vienu no skaistākajām. Riharda Zariņa apkopoto, no 1924. līdz 1931. gadam izdoto, „Latvju rakstu” 2. sējumā iekļauti seši Lielvārdes jostas zīmējumi, ko vēlāk dažkārt maldīgi uzskata par vienīgajām īstajām Lielvārdes jostā, kaut arī jau viena audēja darinātās jostas savstarpēji atšķīrušās. Visvairāk Lielvārdes jostas glabājās Latvijas Nacionālā vēstures muzejā, kura krājumā pavisam ir 72 jostas, no kurām vairums iegūtas 1930. gados Lielvārdes un tai apkārtējos Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Madlienas, Meņģeles un Rembates pagastos gar Daugavas ūdensceļu.[1]

20. gadsimta 50 gados Arvīds Paegle pēc nedaudz izmainīta 19. gadsimta Lielvārdes jostas parauga uzauda tā saukto Paegles jostu, kas mūsdienās kļuvusi par vispazīstamāko Lielvārdes jostas rakstu. 20. gadsimta 80. gados Latvju rakstu 2. sējumā publicētas Lielvārdes jostas raksta pētniecībai pievērsās igauņu grafiķis un mākslas teorētiķis, tolaik vēl Tērbatas Universitātes students, Tenu Vints. Viņš Lielvārdes jostas rakstus atzina par vienu no pasaulē bagātākajām un sarežģītākajām ģeometrisko ornamentu sistēmām, saskatot līdzību ar Āzijas seno tautu piktogrammām u.c. pasaules seno tautu rakstiem, izsakot viedokli par Lielvārdes jostā it kā iekodēto seno informāciju. Tints ar savām idejām aizrāva latviešu režisoru Ansi Epneru, un kopā ar viņu uzņēma 1980. gada izdoto dokumentālo filmu „Lielvārdes josta”, pats būdams tās scenārija autors. Filma izraisīja plašas diskusijas un Lielvārdes jostai atnesa milzīgu popularitāti, vienlaikus arī folklorizējot tajā paustās Tīta hipotēzes.[10]

Mūsdienās Lielvārdes josta kļuvusi par vienu no latviskuma simboliem, un tās motīvs iekļauts neskaitāmos izstrādājumos — audumos (šallēs, cepurēs un cimdos), audumu un apģērbu apdrukās, lentītēs, rotaslietās, podniecībā — un pat tetovējumos. Lielvārdes jostas fragments attēlots arī uz 100 Ls banknotes reversa un iekļauts jaunā parauga Latvijas Republikas pilsoņu pasēs.[11] 2016. gadā izdevniecība Jumava laida klajā mākslas pētnieces Raimondas Strodes Lielvārdas jostai veltītu grāmatu „Lielvārdes josta: No senatnes līdz mūsdienām”.[12]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]