Ugunskrusts (zīme)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltijas arheoloģiskajā materiālā fiksētie daži ugunskrustu pamatvarianti.
Ugunskrusts Lielvārdes jostā.

Ugunskrusts ir sens simbols, kas vairākām tautām vēsturiski apzīmē sauli, gaismu, saules ceļu, aizsardzību. Zīme atveido nebeidzamu rotējošu kustību, tas ir rotācijas un mūžam aktīvas enerģijas simbols. Zīmes zaru aplauzuma virziens norādu uz vienu no iespējamajiem griešanās vai spēka iedarbības virzieniem.[1] 20. gadsimta vidū šis simbols ieguva negatīvu slavu, jo vienžubura ugunskrusts, svastika ar uz labo pusi noliektiem zariem, tika plaši izmantots nacistiskajā propagandā, tāpēc bieži jebkurš ugunskrusts (arī vairākžuburu un ar uz kreiso pusi noliektiem zariem) kļūdaini tiek uztverts kā nacismu slavējošs simbols.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ugunskrustam ir dažādas variācijas: Pērkona krusts, tam pretēji rotējošs Laimas krusts, daudzžuburu — Zaru krusts, ar šaurā lenķī noliektiem galiem — Kāšu krusts vai Ķekšu krusts. Šī zīme pazīstama visā pasaulē ar vārdu „svastika”, bet nekur citur nav sastopams tik daudz šīs zīmes variāciju kā Latvijā. Tas norāda uz zīmes īpašo nozīmi baltu dzīvesziņā. Latviešu mitoloģijā ugunskrusts simbolizē Saules (uguns) kustības neapturamību, kas palīdz uzveikt ļaunumu un līdz ar to iegūt veselību, labklājību un laimi. Tas ir arī dievības Laimas krusts, kas simbolizē vērpšanas darbību, kuras rezultātā dažādie pasaules spēki un notikumi satiekas un tiek savīti vienotā laika un likteņa pavedienā. [2] Baltu ugunskrusti ir ar stingri ģeometrisku un proporcionālu uzbūvi.

Vieni pētnieki uzskata, ka ugunskrusts cēlies no Saules simbola, kurš jau no jaunākā akmens laimēta pazīstams kā gredzens vai gredzenā slēgts krusts. Vēlākā attīstībā tas zaudējis gredzenu, bet dabūjis kāšus, lai tādā veidā apzīmētu Saules kustību. Citi pētnieki turpretim domā, kā ugunskrusts varējis izcelties vairākās vietās patstāvīgi vai nu no krustām saliektiem ugunstrinamiem rīkiem, vai arī, divām līkloču zibens līnijām krustojoties. Vēl citi zinātnieki izskaidro ugunskrustu kā auglības jeb radīšanas principa simbolu.

Pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trojā ugunskrusts gan guļus, gan stāvus sastopams uz māla izstrādājumiem: podiem, vārpstu skriemeļiem, sarkofāgiem, arī uz saktām, naudas gabaliem. Ēģiptē ugunskrusts nav bijis visai iecienīts, tas sastopams gandrīz vienīgi Meandras līkloču krustojumos. Itālijā bronzas laikmetā ugunskrusts bieži sastopams — daudziem ar ugunskrustu izgreznotiem priekšmetiem piešķirta amuleta nozīme. Par to, ka ugunskrustam piešķirta ļaunuma novērsēja nozīme, liecina ar to klātās urnu durvis. Ķeltos ugunskrusts parādās saistībā ar viņu lielāko dievību — Saules dievu un ir redzams uz bruņu cepurēm, bronzas jostām, vairogiem. Ģermāņos ugunskrusts parādās jaunākā bronzas laikmetā. To sastop uz šķēpiem, lai piešķirtu ierocim spēku, un uz brakteatēm-amuletiem. Mazāzijā uz kāda naudas gabala redzams ugunskrusts ar četriem pusmēnešiem stūros, kas simbolizē Sauli. Indijā ugunskrusts ieņem redzamu vietu kā laimes simbols arī mūsdienās. Jaunu gadu sākot, to zīmē uz mājas sienām sarkanā krāsā, kāzās un citās svinībās — baltā krāsā uz grīdas un sienām. Tibetā ugunskrustu vēl tagad lieto apģērbā kā greznojumu. Miroņiem to liek uz krūtīm, domājams, kā dzīvības zīmi. Ķīnā ugunskrusts parādījās reizē ar budismu l. gs.m.ē. un to sākumā sastapa Budas tēlam uz krūtīm. Ķeizarienes Vu (684. - 704.) izsludinātā pavēlē vārds “saule” tiek apzīmēts ar gulošu ugunskrustu gredzenā. Vēlāk, lai pastiprinātu šīs zīmes svētumu, ķeizars Tai Tsung (763. -779.) aizliedza lietot ugunskrusta rakstu zīda ražojumos. Ķīniešu valodā ugunskrustu sauc “van”, kas apzīmē bezgalību, tātad arī ilgu mūžu, svētību, laimi. Japānā budisms un līdz ar to ugunskrusts parādās 6.gs.m.ē. uz Budas tēla un pēc tam uz porcelāna izstrādājumiem. Amerikā tas satopams kā amulets, karazīme (Kanzasas indiāņiem), kulta zīme Saules pielūdzējiem (Jaunmeksikā) un pūšļotāju burvju saitēs.

Simbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simbola nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgaļu sievietes villaine un rotas. Rekonstrukcija pēc atradumiem arheoloģiskajos izrakumos Kārļu Ainavās (12. gs.). Vilna, misiņš. Latvijas nacionālā vēstures muzeja ekspozīcija

Senie latvieši uzskatīja, ka ugunskrusts ir enerģētiski spēcīga zīme. Dažādām variācija ir piedēvēta dažāda "enerģētiskā kvalitāte" un tās ir tikušas izmantotas noteiktos gadījumos. Šīs variācijas ir sastopamas daudzās rotās — Stāmerienas sagšas nelielajā saglabātajā daļā ir atrodami 37 ugunskrusti 20 dažādās variācijās. Slavenajā Kaldabruņas jostā no 49 elementiem 36 ir ugunskrustu variācijas.

Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3.—4. gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētajās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.

Šai zīmei ir vairāki nosaukumi — svastika, ugunskrusts, Pērkona krusts vai zarukrusts. Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni , pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Ugunskrusts ir saistīta ar Sauli, Laimu, un Pērkonu, tādēļ to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos, zeķēs un kreklos šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.

Jostās un citur ornamentos bieži vien blakus esoši kāršu krusti savienoti tā, ka vienam gali noliekti Saules kustības, bet otram — pretējā virzienā. Kompozīcijās Pērkona krusts bieži vien ir novietots stūrainās saulītes centrā.

Ne vienmēr ugunskrustu viegli pazīt. Garenajās joslu kompozīcijās mēdza izmantot tikai pusi vai pat ceturto daļu raksta, brīvās vietas aizpildot ar citiem, sīkākiem rakstiem.

Negatīvas nozīmes piešķiršana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudz negatīvu emociju ugunskrusts izsauc cilvēkos, atceroties, ka tas bija nacistiskās Vācijas simbols. Bet tas varēja kļūt par padomju simbolu. Krievijas pirmskristietības kultūrā ugunskrusts bija ļoti izplatīts, bet Pilsoņu kara laikā tas tika attēlots uz pirmajām naudas zīmēm, bija arī uz Dienvidaustrumu armijas karavīru piedurkņu uzšuvēm un karodziņiem. Tikai 1923 .gadā šo seno simbolu Ļ. Trockis nomainīja pret sarkano zvaigzni.[nepieciešama atsauce] Vācijā interesi par ugunskrustu vispirms izrādīja Teitoņu ordeņa filiāle - sabiedrība “Thule” 20. gadu sākumā. Pēc tam, kad Trockis ugunskrustu nomainīja pret zvaigzni,[nepieciešama atsauce] Hitlers nacistu kongresā piedāvāja partijas sarkanā karoga projektu ar melnu ugunskrustu baltā aplī centrā.

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karogs (1915. gads)

2010. gada maijā Lietuvas tiesa atzina, ka visas pērkonkrusta zīmes nevar tikt uzskatītas par nacisma ideoloģiju slavējošiem simboliem, jo lielāka nozīme ir tieši kontekstam, kādā šī zīme tiek lietota.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valdis Celms. Latvju raksts un zīmes. Rīga : Folkloras informācijas centrs, 2008. 83. lpp. ISBN 9984-39-019-5.
  2. Valdis Celms. Baltu dievestības pamati. Rīga : Lauku Avīze, 2016. 62. lpp. ISBN 9-789934-152412.
  3. «Swastikas court case in Klaipeda terminated». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 28. decembrī. Skatīts: 2011. gada 28. jūlijā.