Lielās ģildes nams

Koordinātas: 56°56′59″N 24°6′30″E / 56.94972°N 24.10833°E / 56.94972; 24.10833

Lielās ģildes nams ir kādreiz Rīgas Lielajai ģildei (jeb Svētās Marijas ģildei) piederošs nams, kurš atrodas pie Līvu laukuma Amatu ielā 6 (starp Zirgu, Amatu un Meistaru ielām). Latvijas PSR laikā šeit atradās Valsts filharmonijas koncertzāle. Pašlaik šajā namā atrodas koncertzāle "Lielā Ģilde" un mājvieta Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim.

Vēsture

Sākotnēji ēka, domājams, bija celta 13. gadsimta sākumā, kur atradusies tirgotāju sēta vai Domkapitula īpašumi. Pēc 1330. gada, kad Livonijas ordenis karā uzvarēja Rīgas namniekus, šajās telpās ievācās ordeņa brāļi. Uz šo laiku ēkai bija uzbūvēts otrais stāvs ar divjomu sapulču zāli - "Minsteres istabu" jeb "Minsteres palātu",^[1] kuras vārdā sākotnēji dēvēja visu ēku.^[2] Pēc jaunās Rīgas pils uzcelšanas 1352. gada 18. novembrī ordenis namu pārdeva atpakaļ namniekiem. Šajā laikā tirgotāji nodibināja Sv. Marijas ģildi, kuru vēlāk sāka saukt par Lielo ģildi, lai gan nav izslēgts, ka faktiskā dibināšana notikusi agrāk.^[2] Tās pirmos statūtus apstiprināja 1354. gadā. Šajā namā sāka noturēt tirgotāju ģildes sapulces. 1691. — 1697. gados nams arhitekta Ruperta Bindenšū un meistara Henriha Henikes vadībā tika pārbūvēts.^[1] Tas tika paplašināts ar baroka stilā veidotu zelmini un portālu. Galvenā nama telpa — sapulču un dzīru zāle jeb t.s. Minsteres istaba atradās nama centrā. Savukārt, pārbūves laikā ar krusta velvēm noklātais "līgavas kambaris",^[1] kur pēc kāzu dzīrēm nakšņoja jaunais pāris, atradās ēkas kreisajā stūrī. Līdz tam kopējais iekšpagalms ar Mazo ģildi tika sadalīts ar žogu.^[2]

1853. — 1857. gados nams tika radikāli pārbūvēts, iegūstot tagadējo eklektiskās gotikas stilu. Namu pārbūvēja Heinrihs Šēls pēc Pēterburgas arhitekta Kārļa Beines projekta. Namā tika iekļauta 14. gadsimta gotiskā sapulču zāle — Minsteres palāta, kā arī manierisma periodā (1521. gadā) piebūvētais līgavas kambaris (pēc cita avota, tas celts 15. gadsimta pirmajā pusē).^[1] Celtnes augšstāvā izbūvēja jaunu, plašu sanāksmju zāli, kuras koka pārsegumus bagātīgi rotāja stilizēti gotiski kokgriezumi. Ģildes ēku vainagoja neogotisks torņveida frontons ar iebūvētu pulksteni. No ārpuses Lielās ģildes ēka atgādināja Anglijas nocietināto piļu arhitektūru. Taču 1930. gadu sākumā augsto un nedrošo frontonu virs ieejas Lielās ģildes ēkā nācās nojaukt. Tā vietā arhitekts Vilhelms Bokslafs lika uzbūvēt divus nelielus gotiskus tornīšus. Pagrabstāvā šai pašā laikā iekārtoja restorānu un deju zāli.

1936. gada 25. maijā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras būvniecības komisija ierosināja domu nojaukt "tā sauktās Lielās ģildes ēku", jo līdz šim tās "sabiedriskās telpas nesušas zaudējumus un nav paredzams, ka turpmāk stāvoklis varētu uzlaboties", un "ēka uzskatāma par maznozīmīgu arhitektoniskā un vēsturiskā ziņā", izņemot viduslaika vēstures elementus Minsteres istabā un līgavu kambara kamīnos. Komisija piedāvāja Lielās ģildes vietā uzbūvēt jaunu kongresa ēku 5000 apmeklētājiem ar galveno fasādi uz Kaļķu ielu un ar plašāko fasādi, pievienojoties Finanšu ministrijas jaunceltnei pāri lielajai Zirgu ielai.^[3]^[4]

Padomju laikā ēka tika nodota Valsts filharmonijas koncertzāles vajadzībām.

1963. gadā Lielās ģildes ēkai izdega augšstāvs. Atjaunojot celtni pēc arhitekta Modra Ģelža projekta, to piemēroja koncertzāles prasībām. Ģildes sapulču zāle tagad atrodas zem koncertzāles, nama pirmajā stāvā un tiek izmantots par foajē. Līgavas kambaris (pārbūvēts 1854. gadā), ko tagad sauc par kamīntelpu (pateicoties tajā esošajam 1633. gada smilšakmens kamīnam), ir mūziķu mēģinājumu istaba. Tika likvidēta arī vecā galvenā ieeja un pagalmā tika izbūvēts stiklots ieejas vestibils, kas ved uz garderobi pagrabstāvā. Pagrabstāvā restaurācijas gaitā tika atklāta romāniska baltakmens kolonna, kas attiecināma uz 13. gadsimta sākumu, un varēja būt tā laika pirmā stāva sastāvdaļa.

1330. gadā celtajā Minsteres zālē joprojām tiek rīkotas pieņemšanas, kas padara to par visvecāko telpu Rīgā, kas joprojām tiek izmantota sākotnējam nolūkam.^[2] 19. gadsimtā celtajā Baltajā zālē notiek svinības un koncerti.

Līdz 2023. gadam plānota ēkas atjaunošana.^[5]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 199. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 87–95. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
↑ "Rīga cels Kongresu namu". Zemgales Balss. 1936-05-26.
↑ Aivars Stranga. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 2020. 152. lpp. ISBN 9789934182389.
↑ «Lielās ģildes atjaunošanas projekta izstrādei pieteikušies 7 pretendenti». lsm.lv. 2020. gada 2. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 3. aprīlī.

Ārējās saites

Par Lielo ģildi LNSO mājaslapā.

Šis ar arhitektūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Рига2-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 199. lpp. ISBN 5-89960-002-0.

[Fil-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 87–95. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.

[3] "Rīga cels Kongresu namu". Zemgales Balss. 1936-05-26.

[4] Aivars Stranga. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 2020. 152. lpp. ISBN 9789934182389.

[5] «Lielās ģildes atjaunošanas projekta izstrādei pieteikušies 7 pretendenti». lsm.lv. 2020. gada 2. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 3. aprīlī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]