Maija Selecka (dzimusi 1937. gada 9. maijā) ir latviešu kinomontāžas režisore. Piedalījusies daudzu Latvijas dokumentālo filmu veidošanā, gandrīz 30 no tām veidojusi kopā ar savu vīru kinorežisoru un operatoru Ivaru Selecki.[1] 2014. gadā kopā ar Ivaru Selecki saņēmusi Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu.[2]
Selecka 1955. gadā uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā, kur strādāja par montāžas režisori līdz 1991. gadam. Vēlāk turpinājusi montāžas režisores darbu Rīgas Dokumentālo filmu studijā (1991—1997). No 1981. gada Selecka bijusi Kinematogrāfistu savienības biedre.
Piedalījusies daudzu Latvijas dokumentālo filmu veidošanā, tādās kā "Lomi" (1969), "Gājiens ar zirdziņu" (1973), "Aizliegtā zona" (1975), "Pasaules paplašināšana" (1980), "Strēlnieku zvaigznājs" (1982), "Meklēju vīrieti" (1983), "Maestro bez frakas" (1985), "Mūsu Tālis" (1986) un citas. 1989. gadā saņēmusi Latvijas PSR Valsts prēmiju, kā arī Lielā Kristapa balvu "Labākais dokumentālā kino montāžas režisors" par filmas "Šķērsiela" (1988) montāžu. 2003. gadā apbalvota ar Lielā Kristapa balvu "Labākais montāžas režisors" par filmas "Operdziedātāja uz skrituļslidām" (2002) montāžu. Bijusi montāžas režisore arī tādām filmām kā "Jaunie laiki Šķērsielā" (1999), "Zem ozola kuplajiem zariem" (2007), "Monētas dubultportrets" (2008) un citas.
Par Maiju un Ivaru Seleckiem izdota Ingas Jērumas sarakstīta grāmata "Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino".[3]
|
|---|
| | 1998—2010 | |
|---|
| | 2011—2020 | |
|---|
| | 2021—2030 | |
|---|
|
