Ļevs Gumiļovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ļevs Gumiļovs
Лев Николаевич Гумилёв
Ļevs Gumiļovs
Personīgā informācija
Dzimis 1912. gada 1. oktobrī
Sanktpēterburga, Krievijas impērija
(Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1992. gada 15. jūnijā (79 gadi)
Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija
Nodarbošanās vēsturnieks, etnologs
Vecāki tēvs - Nikolajs Gumiļovs, māte - Anna Ahmatova

Ļevs Gumiļovs (krievu: Лев Николаевич Гумилёв, dzimis 1912. gada 1. oktobrī, miris 1992. gada 15. jūnijā) bija krievu vēsturnieks, etnologs, arheologs, antropologs, tulkotājs no persiešu valodas. Neortodoksālas etnoģenēzes teorijas autors. Skaidroja etnosa attīstību kā tās pasionaritātes līmeņa izmaiņas. Ietekmējis mūsdienu eirāzisma uzskatus.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1912. gadā dzejnieku Nikolaja Gumiļova un Annas Ahmatovas ģimenē. Kad Ļevam bija 9 gadi, tēvs tika sodīts ar nāvi. No 1938. līdz 1944. gadam Ļevs Gumiļovs pavadīja ieslodzījumā Noriļlaga nometnē. No 1944. līdz 1945. gadam piedalījās Otrā pasaules kara kaujās Polijas un Vācijas teritorijā. Pēc kara beigām viņam atļāva pabeigt pirms apcietinājuma sāktās studijas Ļeņingradas universitātē, taču 1949. gadā atkal apcietināja un ieslodzīja Gulaga nometnēs Kazahstānas teritorijā. Pēc atbrīvošanas 1956. gadā sāka strādāt Ermitāžā, kur ieintesējās par huņņu un hazāru vēsturi. No 1962. līdz 1987. gadam strādāja Ļeņingradas universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Ieguva divus doktora grādus - vēsturē (1961) un ģeogrāfijā (1974).

Mūža nogalē pievērsās Krievijas vēsturei, uzsverot Eirāzijas stepju klejotāju tautu izšķirošo nozīmi Senās Krievzemes (Русь) pārveidē par mūsdienu Krievijas (Россия) lielvalsti.

Miris 1992. gadā Sanktpēterburgā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļevs Gumiļovs ir 12 monogrāfiju un vaikāk kā 200 rakstu autors. Līdz 1974. gadam pētīja huņņu, hazāru un seno tjurku tautu vēsturi, bet pēc tam pievērsās jaunas etnoģenēzes teorijas radīšanai, sasaistot to ar Zemes biosfēras cikliskajām izmaiņām.

  • История народа Хунну, 1960
  • Открытие Хазарии, 1966
  • Древние тюрки, 1967
  • Поиски вымышленного царства: Легенда о государстве пресвитера Иоанна. Наука, 1970 - 431 lpp. (Izdomātas ķēniņvalsts meklējumi)
  • Хунну в Китае, 1974
  • Этногенез и биосфера Земли, 1979 (Etnoģenēze un Zemes biosfēra)
  • Древняя Русь и Великая степь, 1989 (Senā Krievzeme un Lielā stepe)
  • Тысячелетие вокруг Каспия, 1990
  • От Руси к России, 1992
  • Конец и вновь начало, 1992
  • Чёрная легенда, 1994
  • Синхрония. Опыт описания исторического времени, 1998

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Searches for an imaginary kingdom: the legend of the Kingdom of Prester John. Cambridge: Cambridge University Press, 1987 (angliski)
  • Ethnogenesis and the biosphere. Moscow: Progress Publishers, 1990 (angliski)
  • Von der Rus zu Russland: ethnische Geschichte der Russen spannend erzählt. Münster: Verl.-Haus Monsenstein und Vannerdat, 2005 (vāciski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mark Bassin. The Gumilev mystique: biopolitics, Eurasianism, and the construction of community in modern Russia. Ithaca: Cornell University Press, 2016.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]