Milceni
Milceni (čehu: Milčané; vācu: Milzener; poļu: Milczanie) bija rietumslāvu cilts, kas apmetās tagadējā Lauzicas reģionā. Pirmo reizi to minēja 9. gadsimta vidū Bavārijas ģeogrāfs (anonīms autors), kurš rakstīja par 30 civitām, jeb pilsētelēm, kurās varēja būt nocietinājumi. 10. gadsimtā tos pakāpeniski iekaroja vācieši. Mūsdienu milcēnu pēcteči ir Vācijas Saksijas brīvvalsts sorbi.[1]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Milceni lielās tautu staigāšānas laikā devās uz Lauzicu 7. gadsimtā.[2] Pastāv strīdi par viņu precīzas apdzīvotās vietas robežām, bet ir vispārpieņemts, ka viņu tīruma zemei bija auglīga lesa augsne, un tās izmēri bija aptuveni 50 km no austrumiem uz rietumiem un 20 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Ziemeļu robeža atradās purvainā un daļēji neauglīgā apvidū, savukārt dienvidu robeža veidoja daļu no Lauzicas augstienes. Burkau kalni netālu no Kāmencas veidoja dabisku robežu milceniem rietumos, savukārt austrumos to teritorija robežojas ar Besunzanes rietumslāvu cilti.
Ortenburgas pils Baucenē ir celta ap nocietinājumiem, kurus sākotnēji uzcēla milcēni. Jaunākais Kārlis, Kārļa Lielā dēls, sakāva milcenus un nodedzināja viņu cietoksni 806. gadā.[3] Vācu karalis Heinrihs I Putnuķērājs 932. gadā sakāva cilti un pieprasīja tiem pāriet uz kristietību, lai gan tas bija tikai daļēji veiksmīgi. Imperators Otons I sakāva luzatiešus 963. gadā un nodeva tos markgrāfa Gero pakļautībā. Milcenus beidzot pakļāva markgrāfs Ekkehards I no Meisenes apm. 990. gadā un to teritorija tika iekļauta Svētajā Romas impērijā .[3] Pēc tam milceni tika pakāpeniski ģermanizēti vai apvienoti ar Lejaslauzicas luzatiešiem sorbu etniskajā grupā.
10. — 12. gadsimtā Baucenes reģions rakstītos avotos (piemēram ,Merseburgas Tītmars hronikās) bija pazīstams kā Gau Milsca . Uz laiku to iekaroja arī Polijas karalis Boļeslavs I Drosmīgais, un 1031. gadā milcēnu zemes atgriezās Vācijas pakļautībā. Poļu valodā Augšlauzica bija pazīstama kā Milsko līdz 15. gadsimtam. Milceni vēl pieminēti 12. gs. Rolanda dziesmā ("otrais no Misnes lielgalvainajiem vīriem — gar mugurkaulu uz leju šiem vīriem ir plūksnīti sari, gluži kā cūkām").[4] 1076. gadā viņi tika pakļauti Bohēmijas hercogam Vratislavam II, un vēlāk viņu īpašumi kļuva pazīstami kā Budisīnas zeme un Augšluzica.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Institut für Sorabistik. "About Sorbian Language Arhivēts" 2012. gadā ar Wayback machine. Piekļūts 8 novembrī, 2006.
- ↑ Bautzen.de "History Arhivēts 2006. gada 27. augustā, Wayback Machine vietnē.". Accessed November 8, 2006.
- ↑ 3,0 3,1 WendishHeritage.org. "History — Background and Context Arhivēts" 2006. gadā ar Wayback machine. Piekļūts 8. novembrī, 2006.
- ↑ Robert Harrison. The Song of Roland. Signet Classic, September 3, 2002. ISBN 0-451-52857-3