Lielā tautu staigāšana

Ģermāņu tautu migrācijas viļņi Romas impērijas teritorijā laika posmā no mūsu ēras 100. līdz 500. gadam

Ar Lielo tautu staigāšanu vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300. un 700. gadu. Tas aptver vēstures laika posmu no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīno viduslaiku sākumam.

Migrācijas viļņi

Intensīvā daudzu tautu un cilšu migrācija dažu gadsimtu laikā pilnībā izmainīja Eiropas etnisko ainu pēc Romas impērijas sabrukuma. Kopumā to piemeklēja seši lielākie migrācijas viļņi, kamēr subkontinenta etniskā struktūra vairāk vai mazāk nostiprinājās. Trīs viļņi, tātad apmēram puse, bija klejotāju tautas: huņņi, maģāri un mongoļi. Viens no šiem viļņiem bija vikingi — jūras braucēji, laupītāji un tirgotāji. Divi citi viļņi bija mauri un turki. Pēdējie bija islāma karotāji — islāma reliģijas un tradīciju izplatītāji. Bez šiem migrācijas viļņiem, kas būtiski ietekmēja vēlāko Eiropas etnisko struktūru, pastāvēja arī mazākas migrācijas kustības. To skaitā avāri, protobulgāri un hazāri.

Vēl nozīmīgu lomu Eiropas etniskās struktūras, bet vēlākajos periodos arī Eiropas politikas noteikšanā spēlēja slāvu migrācija. Slāvus pie imigrantiem Eiropā var pieskaitīt nosacīti — atkarībā no tā, kādi kritēriji viņu pieskaitīšanai vai nepieskaitīšanai pie Eiropas pamattautām tiek pielietoti — formāli ģeogrāfiskie, etniskie, kultūras vai citi.

Migrācija Rietumeiropā

Migrācijas pirmsākumā 5. gadsimta sākumā Eiropu etniski un kultūras ziņā pārstāvēja divas lielas grupas — romieši un barbari, kur pēdējie pamatā bija ķelti, bet vēlāk ģermāņi. 7.—8. gadsimtā šī struktūra bija jau daudz sarežģītāka. Tā, piemēram, mūsdienu Spānija, kas bija romanizēta ķeltu-ibēru zeme, tika lielā mērā ģermāniskota gotu (vestgotu) iebrukuma rezultātā, bet pēc mauru iebrukuma un gotu sakāves 8. gadsimtā Pireneju pussala nonāca islāma ietekmē. Šajā laikā lielā skaitā Spānijā ieceļoja un apmetās arī ebreji, piedodot šai zemei arī savas etniskās un kultūras iezīmes.

Arī Gallijā gallu-romiešu pamatiedzīvotāji tika ģermāniskoti, lai gan šis process noritēja nevienmērīgi. Lielāka ģermāniskošana skāra Gallijas ziemeļaustrumu daļu, mazākā mērā dienvidrietumus (mūsdienu Gaskoņa). Mūsdienu Vācijas teritorijā turpinājās rietumģermāņu un austrumģermāņu sadalīšanās, pārsvaru iegūstot pirmajiem.

Ģermāņu etniskā ietekme manāmi skāra arī latinizēto ķeltu-itāļu sabiedrību mūsdienu Itālijā. Arī Britānijas pamatiedzīvotāji — romanizētie ķelti-briti, tika daļēji absorbēti vai izspiesti no savām sākotnējām teritorijām. Rezultātā Britānijā izveidojās divas visai atšķirīgas etniskās grupas — ķelti rietumos un ģermāņi centrālajā daļā, austrumos un dienvidos. Savukārt ziemeļu reģionu, Skotijas, vai kā to sauca romieši — Kaledonijas, iedzīvotāji arī iedalījās divās galvenajās grupās — ģermāņi zemienē (lowlanders) un ķelti kalnainajos apvidos (highlanders). Savukārt Kaledonijas pamatiedzīvotāji bija galvenokārt pikti.

Migrācija Dienvidaustrumeiropā

Protobulgāru cilšu migrācija 6. un 7. gadsimtā

Etniski ļoti sarežģīta situācija veidojās Balkānu pussalā. Līdz ar avāru (kurus vēlāk aizvietoja horvāti) iebrukumu sākās ilīriešu pārslāvošana, kuras rezultātā šis reģions īsā laikā pilnībā pazaudēja grieķu-romiešu kultūras pazīmes.

Arī Trāķija (grieķu Thrakĕ, latīņu Thracia), kas aptvēra Balkānu pussalas austrumu daļu (ieskaitot mūsdienu Bulgāriju), un, tāpat kā Ilīrija, bija viena no Maķedonijas, tad Romas impērijas un vēlāk arī Bizantijas provincēm, tika pilnībā pārslāvota. Arī lielākā daļa Grieķijas, ieskaitot Peloponēsas pussalu, etniski tika pārslāvota, tomēr slāvu imigranti Grieķijā, sajaucoties ar vietējiem grieķu iedzīvotājiem, helenizējās. Atsevišķi zinātnieki uzskata, ka mūsdienu grieķi, vismaz ievērojama to daļa, ir helenizējušies albāņi un slāvi.

3. gadsimtā Dākijā iebruka goti un romieši bija spiesti savus leģionus no šīs provinces atsaukt. Lai gan Dākija kļuva par pastāvīgu iebrukumu vietu gotiem, huņņiem, slāviem un protobulgāriem, tās romanizētie iedzīvotāji vēl ilgi saglabāja latīņu valodu un savu identitāti. Slāviem kļūstot par noteicošo Dākijas etnisko sastāvdaļu, daku un slāvu savstarpējās sajaukšanās rezultātā izveidojās jauna etniska grupa — valahi (vlahi). No saviem dažādajiem priekštečiem valahi saglabāja kā klejotāju, tā arī karavīru iezīmes, kļūstot par nopietnu draudu Bizantijas impērijai. Vēlākajos gadsimtos valahi veidoja mūsdienu horvātu, serbu un lielā mērā arī bulgāru etnisko pamatu.

Atsevišķas slāvu ciltis uz Balkāniem sāka ceļot jau 3. gadsimtā. Tomēr lielā skaitā slāvi Balkānos sāka ieplūst 6. gadsimtā, protobulgāri — 7. gadsimtā, bet tos, tāpat kā ilīriešus, dalmāciešus, maķedoniešus un trāķiešus samērā īsā laikā pārtautoja jau priekšā esošie slāvi.

Dažādos laika posmos, dažādās Balkānu pussalas vietās bez slāviem apmetās arī neliels skaits maģāru un ģermāņu. Tā kā Balkāniem raksturīgi daudzi dabīgie šķēršļi, starptautu sakari bija apgrūtināti un tās attīstījās, katrai tautai veidojoties savai izteiktai etniskai un kultūras identitātei, savai reliģijai, valodai un tradīcijām.

Skatīt arī

• Barbaru karalistes

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielā tautu staigāšana.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)