Mistakokarīdi
| Mistakokarīdi | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Žokļkājvēži (Maxillopoda) |
| Apakšklase | Mistakokarīdi (Mystacocarida) |
| Kārta | Mystacocaridida |
 Mistakokarīdi Vikikrātuvē | |
Mistakokarīdi (Mystacocarida) ir žokļkāju klases apakšklase. Šos vēžveidīgos atklāja tikai 1943. gadā Atlantijas okeāna Amerikas piekrastē. Vēlāk tos atklāja arī Atlantijas okeāna Eiropas un Āfrikas piekrastē, kā arī Vidusjūras rietumu daļā. Visbeidzot tie tika atrasti arī Čīlē. Apakšklasē ir monotipiska kārta un dzimta ar 2 ģintīm un 12 sugām.
Morfoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdzīgi citiem intersticiālās faunas pārstāvjiem, mistakokarīdiem ir garš un tievs tārpveidīgs ķermenis (līdz 1 mm garumā), kas ļauj tiem pārvietoties pa šaurām ejām starp smilšu graudiem. Galva ir iegarena un specifiski veidota. Tās priekšējā daļa — akrons ar priekšējām antenām — ar šuvi nodalīta no aizmugurējās daļas, uz kuras ir izvietotas aizmugurējās antenas un labi attīstītas mutes ekstremitātes. Ar galvas aizmugurējo daļu saplūst pirmais krūšu segments, kura ekstremitātes ir pārveidojušās par žokļkājām. Tālāk seko 4 brīvie krūšu segmenti. Uz katra no tiem ir nesegmentētas ekstremitātes ar ar sariņiem galos, kas būtībā ir reducējušās krūšu kājas. Vēdera nodalījums sastāv no 6 segmentiem, kas ir līdzīgi krūšu segmentiem, tikai bez ekstremitātēm. Vēdera galā izvietota dakša (furca) ar gariem nagveida zariem. Uz visiem krūšu un vēdera segmentiem, izņemot pēdējo, sānos atrodas spraugveida padziļinajumi. Šo orgānu funkcija nav zināma.
Par raksturīgāko mistakokarīdu īpatnību var uzskatīt labi attīstītās galvas ekstremitātes un reducētas krūšu ekstremitātes, kas nav satopams citiem vēžveidīgajiem. Tāpēc mistakokarīdu pārvietošanās ir visai īpatnēja: ja citi vēžveidīgie pārvietojas ar krūšu kāju palīdzību, tad mistakokarīdi pārvietojoties izmanto galvas ekstremitātes — aizmugurējās antenas, mutes taustekļus, apakšžokļus un žokļkājas. Turklāt priekšējās antenas ir vērstas uz priekšu, aptaustot priekšā stāvošos smilšu graudus, lai atrastu ejas starp tiem, bet krūšu kājas paliek piespiestas pie ķermeņa un nekādu līdzdalību vēzīša kustībā neveic. Bez rāpošanas mistakokarīdi var pārvietoties arī lēcieniem. Tie saliecas tik daudz, ka vēdera aizmugurējais gals ar dakšu saskaras ar galvu, un tad, strauji iztaisnojoties, izdara lēcienu.
Par barību tiem kalpo sīkas organiskas daļiņas, kuras pārvieto mutes virzienā ar žokļu iekšējās malas un žokļkāju sariņiem. Mutes priekšpusē izvietota neparasti gara, atpakaļ atliekta augšlūpa (gr. mistaco, no kura cēlies grupas nosaukums), kas aiztur barības daļiņas. Mutes sānos atrodas barības smalcināmās plāksnītes — mandibulas, bet apakšžokļi (maksillas), sakarā ar galvas izstiepto formu, ir atvirzīti no mutes atveres tālu atpakaļ, tā, ka tikai to sariņi sasniedz muti. Tādējādi mistakokarīdi, atšķirībā no citiem vēžveidīgajiem, apakšžokļus izmanto vairāk, kā pārvietošanās orgānus, nekā barības pārstrādes orgānus.
Attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mistakokarīdi ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet mātītes un tēviņi ārīgi ir ļoti līdzīgi. Pārošanos un olu atlikšanu šiem vēzīšiem nav izdevies novērot. Izpētot kāpurus, tika konstatēts, ka no olām izšķiļas 0,15 mm gari metanaupliji. Kāpurs 9 reizes met apvalku, turklāt, pie katras apvalka mešanas, ķermenis palielinās par vienu segmentu, kā arī attīstās trūkstošās ekstremitātes. Tāda vienmērīga un pakāpeniska kāpura pārvēršanās par pieaugušu īpatni liecina par mistakokarīdu postembrionālās attīstības primitīvo raksturu.
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mistakokarīdi nedzīvo jebkādās pludmalēs, bet gan smalkās smiltīs ar smilšu graudiņu diametru 0,2 mm. Smiltīs ar rupjāku vai smalkāku graudu izmēru tie nav sastopami. Mazāk jūtīgi mistakokarīdi ir pret ūdens sāļumu un temperatūru. Pētījumi Vidusjūras pludmalēs liecināja, ka sāļuma svārstības no 10 līdz 320 promilēm un temperatūras svārstības 10 — 26 °C mistakokarīdi pārcieš bez problēmām. Visas zināmās atradnes gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē atrodas zonās, kur viszemākā temperatūra nenokrītas zem +10 °C. Visi mistakokarīdi ir atrasti pludmalēs virs jūras līmeņa. Tikai Čīles mistakokarīds (Derocheilocaris galvarini) atrasti 25m dziļumā. Tas liek domāt, ka intersticiālā fauna apdzīvo arī jūras dibena smiltis, ja smilšu graudu raupjuma pakāpe ir atbilstoša dzīvošanas apstākļiem.
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pasaulē ir zināmas tikai 12 sugas no divām ģintīm.
Apakšklase Mistakokarīdi (Mystacocarida)
- kārta Mystacocaridida
- dzimta Derocheilocarididae
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mystacocarida |