Navahrudakas pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Navahrudakas pils
Навагрудскі замак
Novogrudok ruin.jpg
Navahrudakas pilsdrupas
Navahrudakas pils (Baltkrievija)
Navahrudakas pils
Navahrudakas pils
Atrašanās vieta Valsts karogs: Baltkrievija Navahrudaka, Baltkrievija
Koordinātas 53°36′05″N 25°49′39″E / 53.60139°N 25.82750°E / 53.60139; 25.82750Koordinātas: 53°36′05″N 25°49′39″E / 53.60139°N 25.82750°E / 53.60139; 25.82750
Uzcelts XIV—XVII gadsimts
Apmeklētāji 100 000 (2010)

Navahrudakas pils ir bijusī pils Pils kalnā Navahrudakā, Baltkrievijā (baltkrievu: Навагрудскі замак, lietuviešu: Naugarduko pilis, poļu: Zamek w Nowogródku). Pils bija viens no galvenajiem Lietuvas lielkņazistes cietokšņiem, kuru poļu 16. gadsimta vēsturnieks Macejs Strijkovskis minēja kā Mindauga kronēšanas vietu par Lietuvas karali, kā arī viņa iespējamo apbedīšanas vietu.[1][2][3] Mūsdienu vēsturnieki nav izšķīrušies, kur bijusi Mindauga kronēšanas patiesā vieta.

Pašlaik pils atrodas drupu stāvoklī.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheologi par cilvēku pastāvīgas apmešanās laiku šai vietā nosauc 10. gadsimtu.

11. gadsimtā Navahrudakā, kas tulkojama kā "Jaunā pilsētiņa", Pils kalnā tika uzbūvēts sens koka nocietinājums Kijevas Krievzemei raksturīgajā stilā, ar kremli jeb dzjadziņecu (дзядзінец), kurš kopā ar pilsētas aizsargāto daļu jeb priekšpili ierobežoja 2,7 hektāru platību.

13. gadsimta otrajā pusē nocietinājuma ziemeļpusē tika uzbūvēts četrstūrains akmens tornis — donžons Kamjaņecas torņa stilā, kuram piegūla zemes vaļņi un koka nocietinājumi. Šis tornis nospēlēja būtisku lomu nākošajos uzbrukumos Navahrudakai — 1274. gadā to nesekmīgi mēģināja ieņemt GalīcijasVolīnijas kņazistes un tatāru karaspēks,[4] 14. gadsimtā pilij vairākkārtīgi uzbruka krustneši. 1314. gadā teitoņu bruņinieki tai uzbruka mestra Heinriha fon Pleckes vadībā.[5] Lai arī uzbrukums nebija veiksmīgs, tornis cieta ievērojamus bojājumus. Sekojošie neveiksmīgie uzbrukumi arī turpināja bojāt torni, un 14. gadsimta beigās Vītauta Dižā valdīšanas laikā Navahrudakas nocietinājumu sistēmai tika pievienoti četri jauni akmens torņi. Kā pirmo uzbūvēja Vairoga torni — Ščitovku (Шчытоўка), kas tika celts no ķieģeļiem uz iepriekšējā akmens torņa pamatiem. Jaunais tornis bija piecstāvu ar stāvu pārsegumiem, 25 metrus augsts un ar līdz 2,7 metriem biezām sienām, un piesedza pils vārtus.[6]

14.—15. gadsimtu mijā sākās pilnvērtīgākas pils būve, kuras gaitā vēl trīs akmens torņi un tos savienojošās akmens sienas aizstāja koka un zemes nocietinājumus. Vēlāk tika pievienoti vēl divi torņi ar sienām, un 16. gadsimta sākumā pilij bija akmens nocietinājumi no visām pusēm. Navahrudaka bija viens no vistālākajiem ziemeļu fortiem, ko 16. gadsimta sākumā aplenca Krimas tatāri. 16. gadsimtā galvenajai pilij bija 7 torņi. Priekšpilī bija uzbūvēta Mazā pils.[5]

!4. gadsimtā pils teritorijā tika uzbūvēta akmens baznīca, kurā notikuši vairāki vēsturiski notikumi, tai skaitā Lietuvas lielkņazistes autokefālijas (organizatoriskās neatkarības) pasludināšana no Maskavas metropolīta 1416. gadā. 1581.—1775. gadā šai baznīcā līdz ar tim citām pilsētām notika lielkņazistes augstākās apelācijas tiesas — tribunāla sēdes. 1870. gados baznīca tika nojaukta ķieģeļu ieguvei.[6]

Ar laiku pilsēta un līdz ar to pils sāka zaudēt savu stratēģisko nozīmi. Navahrudaku divas reizes ieņēma krievu spēki Krievijas un Polijas kara laikā (1654. – 1667.), kuri nopostīja vairākus torņus. Turpmāku pils postīšanu veica zviedri, kas 1706. gadā Lielajā Ziemeļu karā pa ceļam ieņēma Navahrudaku un uzspridzināja nocietinājumus, pēc kā pils vairs netika atjaunota.[5] 1802. gadā Grodņas gubernators Benigsens deva rīkojumu pils akmeņus izmantot ielu bruģēšanai. Tomēr divu vēl stāvošo torņu atliekas saglabājās. 19. gadsimta beigās pils teritoriju sāka izmantot kā pilsētas izgāztuvi.

1921. gadā pilsdrupas tika ņemtas atjaunotās Polijas valsts aizsardzībā, 1922.—1930. gados tika veikta drupu konservācija un atkal uzceltas divas no sabrukušajām Baznīcas torņa sienām. Mūsdienās virs zemes saglabājušās tikai šī un Vairoga torņa atliekas.

No 1956. gada pils teritorijā darbojās padomju arheologi.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. gadsimta sākumā tika veikta daļēja drupu konservācija, kuru pārtrauca līdzekļu trūkuma dēļ. 2011. gadā tika izziņots jaunas konservācijas piecgadu plāns, kura gaitā nav paredzēti restaurācijas darbi, bet tikai uz tūristiem orientēta uzkopšana.[7] 2016. gadā pils tika iekļauta to 27 vēsturisko objektu sarakstā, kuru saglabāšanai var piesaistīt Baltkrievijas valsts budžeta līdzekļus.[8]

Pils teritorija tiek lietota kā skatuve teatrāliem uzvedumiem un viduslaiku rekonstruktoru darbībām.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Stryjkowski M. Kronika polska, litewska, żmódzka i wszystkiej Rusi. Warszawa, 1846. T. 1. S. 289.: «Tak tedy Innocentius, papież Rzymski, widząc rzecz być pożyteczną Kośćiołowi Rzymskiemu, iż tak wielkie a waleczne państwo pogańskie do Christusa dobrowolnie przystąpiło, zaraz bez wszelkiego odkładania koronę Litewską poświęcił i Mendoga Króla Litewskiego być obwołał, a chcąc mu się tym więcej zachować, posłał legata swojego zakonnego brata Heinderika prowinciała Polskiego, Armakańskiego przed tym biskupa, a na ten czas Kulmienskiego albo Chełmienskiego w Prusiech, który przyjachawszy do Nowogrodka Litewskiego z arcibiskupiem Rigenskim i s Krzyżakami Pruskimi i Liflandskimi, Mindauga albo Mendoka na królestwo Litewskie według zwykłych ceremonij kościelnych pomazał, obwołał i z ramienia papieskiego i cesarskiego, koroną nową Litewską koronował.»
  2. Vijūkas-Kojelavičius A. Lietuvos istorija. Pirma ir antra dalis / iš lotynų k. vertė L. Valkūnas. Vilnius, 1989. P. 103.
  3. Ivinskis Z. Lietuvos istorija: iki Vytauto Didžiojo mirties. — Roma, 1978 (репринт: Vilnius, 1991). S. 157, 178.
  4. Historia Nowogródka (poliski)
  5. 5,0 5,1 5,2 НОВОГРУДСКИЙ ЗАМОК (krieviski)
  6. 6,0 6,1 Сем вежаў Навагрудка (baltkrieviski)
  7. ej.by: Руины Новогрудского замка законсервируют (krieviski)
  8. Постановление Совета Министров от 03.06.2016 № 437 О некоторых вопросах обеспечения сохранности историко-культурных ценностей (krieviski)