Neolīts Kosovā

Neolīta kultūras Eiropā pirms 7000 gadiem. Starčevo kultūra iezīmēta tumšāki zilā krāsā.

Neolīts Kosovā, jeb jaunākais akmens laikmets Kosovas teritorijā aizsākās apmēram pirms 8500 gadiem. Holocēna siltais, mitrais klimats, kas šai reģionā sākās drīz pēc pēdējā ledus laikmeta ledus nokušanas, izraisīja dabas pārmaiņas, kas atspoguļojās cilvēkos, florā un faunā. Šī klimatiskā stabilizācija ietekmēja cilvēku dzīvi un aktivitātes; cilvēku sabiedrībai šai laikā ir raksturīgas pārmaiņas sabiedrības organizācijā un pastāvīgu apmetņu izveidošana sausās vietās, upju krastu tuvumā un auglīgās plakankalnēs.

Neolīta cilvēks akmeni izmantoja ieročiem, darbarīkiem un celtniecībai. Neolīta kultūras raksturojumu nosaka iegūtā tās arheoloģiskā dokumentācija. Šai periodā notika lielas pārmaiņas, tostarp pāreja no medībām un vākšanas uz lauksaimniecību un pastāvīgām apmetnēm. Tika pieradināti dzīvnieki un gatavoti keramikas izstrādājumi. Cilvēki pārgāja no nomadu uz pusnomadu dzīvesveidu; zemkopība kļuva par galveno saimniecisko darbību, un zeme tika apstrādāta ar akmens, kaula, ragu un koka darbarīkiem. Sievietes darināja apģērbu, keramiku, rūpējās par bērniem un sīkiem mājdzīvniekiem, gatavoja ēdienu. Lielākā daļa šā laika antropomorfo figūriņu attēlo sieviešu ķermeņus.

Neolīta ekonomikas pamatā bija lauksaimniecība, darbarīku, ieroču un keramikas ražošana, mājdzīvnieku pavairošana un audzēšana, medības un zvejniecība. Tāpēc apdzīvotās vietas tika izveidotas netālu no dabas resursiem. Lielākajā daļā neolīta vietu Kosovā ir mājokļi, kas būvēti no apmetņu tuvumā esošajiem materiāliem: būdām ar koka karkasiem un sijām, kas pārklātas ar zemi, sajauktu ar auzu pelavām, ar jumtiem, kas izgatavoti no savītām niedrēm un rudzu pelavām. Lai gan arheologi un akadēmiķi strīdas par precīziem neolīta datumiem Balkānos, parasti tiek uzskatīts, ka šis laikposms ilga no 6500 līdz 3500 p.m.ē. Alu un klinšu māksla apliecina alu izmantošanu kā pagaidu patversmes un pielūgsmes vietas. Primārais kults tolaik bija dieviete—māte, un neolīta sabiedrība bija matriarhāla.

Apmetnes

Vlašņa

Vlašņas daudzslāņu apmetne atrodas uz paaugstinātas akmeņainas terases plakankalnē, kas atrodas 335 metres (1,099 ft) virs jūras līmeņa pie Prištinas — Žuras ceļa apmēram 6 km uz rietumiem no Prizrenas. Vietne satur priekšmetus no vairākiem periodiem, sākot no agrīnajām Starčevo un Vinčas kultūrām, cauri vara, bronzas un dzelzs laikmetiem, līdz hellēnismam, vēlīnajam antīkam un agrīnajiem viduslaikiem. Materiāli, kas atrodami šeit, ietver māla keramiku un trauku fragmentus, akmens un kaula instrumentus, dekoratīvus un utilitārus artefaktus un monētas. Vēlāk antīkajos laikos Vlašņa (pazīstama kā Vlašņas Gradišta) tika nocietināta ar sienām, kas raksturīgas Justiniānam I. Nocietinātā teritorija, kas aptvēra apmēram 2 hektārus, iespējams, tika izmantota, lai novērotu romiešu Via Lissus—Naissus ceļu, kas gāja gar apmetni. Ir atklāti ar ģeometriskām līnijām apgleznoti keramikas fragmenti, Starčevo kultūras krama nazis, kā arī antropomorfas un zoomorfas figūriņas no sestās tūkstošgades pirms mūsu ēras. Tika atrasti arī izgreznoti apdedzināta māla trauki, kas raksturīgi Vinčas kultūrai (trešā tūkstošgade pirms mūsu ēras), bronzas laikmeta cepeškrāsns galda trauki un 3,72 gramu smaga monēta, kas datēta ar 55. gadu pirms mūsu ēras. Aptuveni 1,5 km no apmetnes atrodas akmens patversme.

Runika

Šī apmetne atrodas Skenderajas pašvaldības Runikas ciematā. Tas atrodas Drenicas reģionā, apmēram 25 km uz dienvidrietumiem no Mitrovicas un 10 km uz ziemeļrietumiem no Skenderajas (pie ceļa Skenderaja—Istoga). Vietne, kas ir starp visizcilākajiem līdz šim atrastajiem agrīnā neolīta depozītiem Kosovā, satur Starčevo kultūras artefaktus. Tā tika rakta no 1966. līdz 1968. gadam un atkal 1984. gadā, pētījumi tika veikti apmēram 35 privātos zemes gabalos Runikas apkaimē, Dardanijas ciemā. Šeit ir atrasti Starčevo un Vinčas keramikas fragmenti, kas datēti ar 6500—3500 p.m.ē. 10000 m² lielā platībā 2010. gada martā tika veikts magnētiskais uzmērījums, un tika atrastas ar koka sijām pastiprinātu būdiņu paliekas. Tika atrasta vienkrāsaina keramika, kas dekorēta ar sarkanu spīdumu, iespiedumu keramika, barbotīna trauki un trauki, kas apgleznoti ar lineāru un ģeometrisku zīmējumu, kā arī antropomorfiskas figūriņas un kulta galdi (mazie altāri). Dekoratīvajos artefaktos ietilpst spirālveida apdedzināta māla vāze, kas tonēta ar okeru, krāsota tumšās krāsās un dekorēta kā plauksta. Nozīmīgs atradums ir apdedzināta māla okarīna — svilpauniekam līdzīgs mūzikas instruments 8 cm garumā, kas pazīstams kā Runikas okarīna, vecākais mūzikas instruments, kāds līdz šim atrasts Kosovā.

Bibliogrāfija

• Nicholas Marquez Grant, Linda Fibiger. "Kosovo". The Routledge Handbook of Archaeological Human Remains and Legislation, Taylor & Francis, 2011, ISBN 1136879560, ISBN 9781136879562
• Milot Berisha. Archaeological Guide of Kosovo, Kosovo Ministry of Culture, Youth and Sports and Archaeological Institute of Kosovo, Prishtine 2012, Print
• Luan Përzhita, Kemajl Luci, Gëzim Hoxha, Adem Bunguri, Fatmir Peja, Tomor Kastrati. Harta Arkeologjike e Kosovës vëllimi 1/ Archaeological Map of Kosovo vol.1 Akademia e Shkencave dhe e Arteve e Kosovës, Prishtinë 2006, ISBN 9789951413596
• Cultural Heritage Without Borders. "An Archaeological Map of the Historic Zone of Prizren", CHwB Kosovo office, Report Series No.2/2006.
• Gail Warrander, Verena Knaus. Kosovo 2nd ed. Bradt Travel Guides, 2011, ISBN 1841623318, ISBN 9781841623313
• Philip L. Kohl, Clare Fawcett, Nationalism, Politics and the Practice of Archaeology, Cambridge University Press, 1995, ISBN 0521558395, ISBN 9780521558396

Ārējās saites

• Kosovo's Lost City Rises From Earthy Tomb Arhivēts 2021. gada 17. maijā, Wayback Machine vietnē.