Nikolajs Vanadziņš
| ||||||||||||
Nikolajs Vanadziņš, dzimis 1892. gada 11. decembrī, miris 1978. gada 23. augustā) bija latviešu ērģelnieks un mūzikas pedagogs. 1969. gadā ieguva Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Trikātas pagasta Ūdriņās piecu bērnu ģimenē, tēvs Kārlis — mežzinis, māte Jūlija (dzimusi Vāvere), brālis ārsts, pašvaldību darbinieks Kārlis Gerhards Vanadziņš (1890—1965).
Pēc mācībām Rīgas Nikolaja I ģimnāzijā viņš nolēma savu dzīvi veltīt mūzikai un pret tēva gribu 1911. gada rudenī dodas uz Pēterburgu un nopietni gatavojas iestājpārbaudījumiem konservatorijā. Lai nopelnītu iztiku, Nikolajs Vanadziņš strādā par pianistu-ilustratoru kinoteātrī un arī par privātskolotāju. No 1913. līdz 1917. gadam studē Pēterburgas (Petrogradas) konservatorijā pie Žaka Handšina ērģeļu klasē. Jau studiju gados Nikolajs Vanadziņš uzstājās koncertos un reizēm aizvietoja savu skolotāju pie baznīcas ērģelēm. 1917. gadā, absolvējis konservatoriju, uzsāk darbību trijās sfērās: teātrī, pedagoģijā un koncertdarbībā.
No 1920. līdz 1923. gadam vadīja ērģeļmūzikas klasi Pēterburgas konservatorijā.[1]
1923. gadā Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols aicina Nikolaju Vanadziņu darbā uz Latviju. Viņam tiek piedāvāta jaundibinātās Latgales Tautas konservatorijas (tagadējā Daugavpils Mūzikas vidusskola) direktora vieta. Nikolajs Vanadziņš piekrīt un dodas uz jauno dzīvesvietu, lai sāktu aktīvu muzikālo darbību. Daugavpilī Nikolajs Vanadziņš apliecina savas pedagoga, mūzikas dzīves organizatora un mākslinieka — izpildītāja spējas, ienesot pilsētā jaunas kultūras dzīves vēsmas, bet viņa lielākais nopelns — profesionālās mūzikas izglītības sistēmas izveidošana Latgalē.
1929. gada septembrī Nikolajam Vanadziņam piedāvā darbu Rīgā. Viņš kļūst par Rīgas Tautas konservatorijas (tagad Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskola) direktoru un šajā amatā nostrādā līdz 1956. gadam. Paralēli mūzikas skolas vadītāja un pedagoga darbam Nikolajs Vanadziņš no 1934. līdz 1936. gadam veic direktora pienākumus Nacionālajā operā. 1938. gadā viņš sāk strādāt Latvijas konservatorijā, kur vada ērģeļu klasi un strādā par pedagogu līdz pat aiziešanai pensijā 1970. gadu vidū.
Liels un nozīmīgs ir Nikolaja Vanadziņa ieguldījums Latvijas mūzikas vēsturē — izskolojis jaunu, talantīgu latviešu ērģelnieku paaudzi un izveidojis stabilu latviešu ērģeļu skolu. Kā izcilākos no viņa audzēkņiem var minēt Pēteri Sīpolnieku, Oļģertu Cimdiņu, Jevģēniju Ļisicinu, Larisu Bulavu, Tālivaldi Degsni, Aivaru Kalēju un daudzus citus.
Nikolajs Vanadziņš līdz 1968. gadam pats aktīvi koncertējis Rīgā un ārpus Latvijas. Izcils ērģeļmūzikas klasiķu interpretētājs ar aizrautīgu, vitāla spēka pilnu spēli, lielu meistarību instrumenta reģistru lietošanā un dziļu izpratni par ikviena ērģeļu komponista mūzikas stilu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Jānis Paukšte. Valentīna Unda (redaktors) . Latgales mūzikas kultūra. Rēzekne : Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2002. 115-117. lpp. ISBN 9984-29-020-4.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|