Nosēšanās

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Nosēšanās ir lidojuma noslēguma posms, kad lidojošs dzīvnieks, lidaparāts (gaisa kuģis[1]) vai kosmiskais nolaižamais aparāts atgriežas uz zemes. Lidojoša objekta nosēšanos ūdenī angļu valodā dažkārt mēdz dēvēt par alighting. To mirkli nosēšanās laikā, kad gaisa kuģa riteņi pieskaras zemei, sauc par piezemēšanos.

Lidmašīnas nosēšanās sākas 25 metrus virs skrejceļa un beidzas ar tās braucienu pa skrejceļu, līdz lidmašīna ir pilnībā apstājusies. Vieglajiem lidaparātiem nosēšanās posms var sākties no 9 metru augstuma virs skrejceļa. Nosēšanās ir lidojuma sarežģītākais posms, jo pie samazināta augstuma ir mazāka iespēja labot lidotāja vai automātiskās sistēmas kļūdas. No nosēšanās uzsākšanas līdz piezemēšanās brīdim paiet 6 — 10 sekundes.

Lidaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lidaparāti parasti nosēžas lidostā uz cieta skrejceļa vai helikopteru nosēšanās laukumā, kas parasti tiek būvēti no asfaltbetona, betona, dažkārt segti ar grants vai zāles segumu. Lidaparāti, kas apgādāti ar pontoniem (hidroplāni) vai ar kuģa korpusa formas fizelāžu (lidlaivas), spēj nosēsties uz ūdens. Dažkārt lidaparāti izmanto slieces, lai nolaistos uz sniega vai ledus.

Ja lidojuma laikā rodas tādi apstākļi, kas neļauj lidojumu veikt tā, kā sākotnēji plānots, gaisa kuģis veic piespiedu nosēšanos lidlaukā vai ārpus tā. Nolaišanās rezerves lidlaukā par piespiedu nosēšanos uzskatīta netiek.

Tieši pirms nosēšanās, augstumā, kas nav mazāks par 400m, tiek veikta gatavošanās nosēsties (angļu: final approach, krievu: заход на посадку). Šai posmā piloti orientējas vai nu ar navigācijas iekārtu palīdzību, vai arī vizuāli pēc horizonta līnijas, tālumā saskatāmā skrejceļa vai citiem orientieriem uz zemes. Gatavošanās nosēsties beidzas vai nu ar nosēšanos, vai ar atteiktu nosēšanos (sauktu arī par aiziešanu otrā aplī — angļu: go-around). Otrā aplī lidaparāts dodas, ja nolaišanās trajektorijas parametru novirze no nominālajiem parametriem pārsniedz pieļaujamās normas. Lēmums par nolaišanos pilotam jāpieņem ne zemāk par minimālo lēmuma pieņemšanas augstumu (angļu: minimums).

Boeing 767-400ER nosēšanās laikā, piezemējoties ar galvenajiem riteņiem

Lai nosēstos, lidojuma ātrums un augstums tiek samazināts tā, ka objekts nosēžoties tuvojas zemei pa pietiekami zemu līkni, lai piezemēšanās būtu maiga. Šāds ātruma samazinājums tiek panākts, samazinot vilkmes spēku un / vai izraisot lielāku gaisa pretestību, izmantojot aizspārņus (angļu: flaps), izlaižot šasijas (angļu: landing gear), lietojot aerodinamiskās bremzes (angļu: speed brakes). Kad lidmašīna tuvojas zemei, pilots nedaudz pavirza augstuma stūri atpakaļ, panākot nelielu lidmašīnas "deguna" pacelšanos (angļu: flare). Tas palielina lidmašīnas spārna uzplūdes leņķi (angļu: angle of attack). Turpinot augstuma stūri virzīt atpakaļ, tiek panākts, ka lidmašīna skrejceļa virsmu sasniedz ar minimālo ātrumu, vispirms zemei pieskaroties šasijas galvenajiem riteņiem (nelieliem lidaparātiem — visiem trim riteņiem vienlaikus).[2][3][4][5]

Gulbis nolaižas ūdenī

Ja nosēšanās skrejceļa garums ir ierobežots, tiek pielietotas speciālas ietaises: piemēram, nosēžoties iznīcinātājiem uz aviācijas bāzeskuģa tiek izmantoti autofinišētāji (angļu: arresting gear) — speciālas trosu sistēmas, aiz kurām iznīcinātājs aizķeras ar speciāla āķa (angļu: tailhook) palīdzību. Jāatzīmē, ka piezemēšanās momentā iznīcinātāja pilots ieslēdz pacelšanās režīmu gadījumam, ja aizķeršanās aiz autofinišētāja būtu bijusi neveiksmīga. Lidlaukos uz zemes dažkārt izmanto bremzēšanas izpletni.

Neparasta nolaišanās: Piper J3C-65 Cub aviācijas šova laikā nolaižas uz treilera
F-18 nolaišanās

Vieglie lidaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vieglajiem lidaparātiem pie neliela pretvēja (angļu: crosswind) ideāla nolaišanās ir tad, ja piezemēšanās notiek brīdī, kad kustības ātrums samazināts līdz tādam, kas nav pietiekams lidaparāta noturēšanai gaisā. Bieži vien tieši pirms piezemēšanās ir dzirdams t.s. iekrišanas brīdinājums (angļu: stall warning), kas liecina par to, ka sasniegts šis ātrums un augstums. Rezultāts ir ļoti viegla piezemēšanās.[5]

Vieglo lidaparātu nolaišanās situācijas un tām atbilstošās nepieciešamās pilota prasmes var iedalīt četros veidos:

  • Normāla nosēšanās[5]
  • Nosēšanās pretvējā — nosēšanās, kur apgrūtinošs faktors ir ievērojams pretvējš, kura virziens neatbilst nosēšanās virzienam[5]
  • Īsas distances nosēšanās — apgrūtinošs faktors ir ierobežots skrejceļa (vai nosēšanās vietas) garums[5]
  • Nosēšanās uz mīkstas vai neapstrādātas virsmas — nosēšanās vietā zemes virsma ir mīksta, mitra vai šķēršļota (piemēram, tajā ir vagas vai grambas)

Lielie lidaparāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielo lidaparātu (pasažieru lidmašīnu) kategorijā pilots gaisa kuģi nosēdina, tam noplanējot uz skrejceļa. Lai veiktu nosēšanos, tiek koriģēta gaisa kuģa pozīcija jeb stāvoklis (angļu: attitude), kā arī ātrums. Ātrums nosēšanās laikā ir konstants un lielāks par iekrišanas (angļu: flare) ātrumu. Tieši pirms piezemēšanās nosēšanās ātrums ievērojami tiek samazināts, tādējādi panākot vieglu piezemēšanos.

Pēc piezemēšanās tiek pacelti spoileri (angļu: spoilers), krasi samazinot cēlējspēku un gaisa kuģa svaru pārvirzot uz riteņiem, kur tiek aktivizēta mehāniska bremzēšana, parasti bremzēšanu nodrošina automatizēta sistēma (angļu: autobrake system). Daudzas reaktīvās lidmašīnas pēc piezemēšanās izmanto pretvilkmi (angļu: reverse thrust), novirzot reaktīvā dzinēja radītās strūklas izplūdi uz priekšu, nevis atpakaļ. Dažām turbopropelleru lidmašīnām ir iespējams izmainīt propelleru lāpstiņu leņķi, panākot gaisa plūsmu pretējā virzienā.

Nosēšanos var ietekmēt šādi faktori: lidmašīnas izmēri, vēja virziens un stiprums, lidaparāta masa, skrejceļa garums, šķēršļi uz zemes, skrejceļa virsmas stāvoklis, laikapstākļi, atmosfēras spiediens, gaisa satiksmes kontrole, redzamība, lidaparāta elektroniskās sistēmas jeb avionika (angļu: avionics), kā arī vispārējā situācija.

Aviācijai attīstoties, arvien biežāk radiobāku vietā tiek izmantota GPS navigācija.[6]

Izpletņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Space Shuttle Endeavour pēc piezemēšanās samazina ātrumu ar izpletņa palīdzību

Terminu "nosēšanās" lieto, arī runājot par cilvēku vai kravu nogādāšanu uz zemes, izmantojot izpletni. Pastāv uzskats, ka nosēšanās ar izpletni ir uzskatāma par kontrolētu nolaišanos, nevis brīvu lidojumu. Dabā ir daudz piemēru, kad krītoši objekti it kā izmanto izpletņus, piemēram, pieneņu sēklas.

No otras puses, modernie izpletņi (piemēram, spārna formas izpletņi) būtībā ir spārni, kas nodrošina planēšanu (pārvietošanos līdzīgi planierim). Pirms piezemēšanās izpletņlēcēji samazina arī horizontālo pārvietošanās ātrumu, lai izvairītos no traumām.[7]

Kosmosa kuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Droša kosmisko aparātu nosēšanās tiek panākta, izmantojot dažāda veida cēlējspēku, vilkmi (angļu: propulsive landing)[8] un slāpētājsistēmas (angļu: dampening systems). Nolaišanās kapsulu nogādāšanai uz Zemes tiek izmantoti arī izpletņi vai izpletņu sistēmas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Aviācijas termini
  2. Aviation Glossary. «Flare (ICAO Definition)», 2011. Skatīts: 2011. gada 26. janvāris.
  3. International Civil Aviation Organization. «Phase of Flight Definitions and Usage Notes», June 2010. Skatīts: 2011. gada 26. janvāris.
  4. Crane, Dale: Dictionary of Aeronautical Terms, third edition, page 217. Aviation Supplies & Academics, 1997. ISBN 1-56027-287-2
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Transport Canada: Aeroplane Flight Training Manual, 4th Edition, pages 104-115. Gage Educational Publishing Company, 1994. ISBN 0-7715-5115-0
  6. «Required Navigation Performance | GE Aviation Systems». GE Aviation. Skatīts: 2012-07-16.
  7. United States Parachute Association. «Canopy piloting skills», 2008. Skatīts: 2011. gada 6. septembris.
  8. Samad Hayati, et al, Strategic Technology Development for Future Mars Missions (2013-2022), NASA, September 15, 2009