Ohranka

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sanktpēterburgas ohrankas darbinieku foto (1905)

Ohranka jeb ohrana (krievu: Отделение по охранению общественной безопасности и порядка jeb Oхранка) bija Cariskās Krievijas slepenpolicija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tā tika izveidota 1866. gadā un pakļāvās Iekšlietu ministrijai.

Ohrankas darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ohranku izveidoja 1866. gadā Sanktpēterburgā pēc neveiksmīga atentāta pret caru Aleksandru II.[1] Toreiz tās oficiālais nosaukums bija Kārtības un sabiedriskā miera nodrošināšanas nodaļa, un tajā darbojās divpadsmit izmeklētāji. Ohrankas galvenais mērķis bija cīnīties ar politisko terorismu un uzraudzīt kreisā spārna revolucionāru darbību.[2] Nodaļas galvenā pārvalde atradās Sanktpēterburgā, bet ar laiku tai bija iecirkņi visā Krievijas impērijā, (ap 1914. gadu - jau 26, arī Rīgā) kā arī ārzemēs. Ārzemēs ohrankas galvenais uzdevums bija novērojot krievu emigrantu revolucionāro darbību, it īpaši Parīzē.

1880. gadā tika atvērtas ohrankas nodaļas arī Maskavā un Varšavā, pati iestāde tika reorganizēta un pakļauta Iekšlietu ministrijas Policijas departamentam.[1]

Uzdevumu izpildei ohranka nereti izmantoja savu aģentu iefiltrēšanu valstij nevēlamajās organizācijās un grupējumos, kā arī slepenu korespondences pārbaudi. Tikai 1882. gadā vien tika atvērts ap 380 000 vēstuļu,[3] ieskaitot pat savas priekšniecības - Iekšlietu ministrijas - korespondenci. Ohranka bija plaši pazīstama ar saviem aģentiem-provokatoriem, ko tā iefiltrēja, piemēram, boļševiku partijas augstākajās aprindās.

Ohranka arī plānoja kompromitēt strādnieku kustību, savā uzraudzībā izveidojot legālas strādnieku arodbiedrības, taču pēc kāda laika valsts aizliedza arī tās.

Pastāv uzskats, ka ohranka ir atbildīga par Cionas gudro protokolu radīšanu (daudzi vēsturnieki uzskata, ka tos Pjotra Račkovska - ohrankas priekšnieka - uzdevumā sastādījis rakstnieks un ohrankas aģents Matvejs Golovinskis).[4]

Ohrankas aizturētie cilvēki tika pakļauti parastajai Krievijas impērijas tiesāšanas procedūrai. Nereti spriedums bija nāvessods vai izsūtīšana katorgā uz Sibīriju.

Pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas ohranka tika likvidēta.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Ohranka (krievu valodā)
  2. Okhrana Britannica Online
  3. S. S. Montefiore. Young Stalin. Alfred A. Knopf, New York, 2007, 85. lpp.
  4. Latvijas Universitātes profesors, holokausta un Latvijas pirmskara vēstures pētnieks Aivars Stranga norāda, ka "nav pierādījumu tam, ka "Cionas gudro protokolus" būtu safabricējusi "ohranka". - Viesturs Sprūde. Mītus pieņemt ir vieglāk.