Ohrida (maķedoniešu: Охрид) ir pilsēta Ziemeļmaķedonijā. Tā atrodas Balkānu kalnos, Ohridas ezera austrumu krastā. Pilsēta ar apmēram 42 000 iedzīvotāju ir septītā lielākā pilsēta valstī. Ohrida izvietojusies netālu no robežas ar Albāniju, kas atrodas ezera pretējā krastā.
1980. gadā Ohridas pilsēta un ezers tika iekļauta UNESCOPasaules mantojuma objektu sarakstā. Daudzo vēstures un reliģijas pieminekļu dēļ pilsētu neoficiāli dēvē par "Slāvu Jeruzalemi".[1]
Maķedoniešu un citās dienvidslāvu izcelsmes valodās pilsēta tiek saukta par "Ohridu" (Охрид). Albāņu valodā pilsēta tiek saukta Ohër vai Ohri. Pilsētai ir bijuši arī citi vēsturiski nosaukumi, tādi kā Dassaretis,[2]latīņuLychnidus,[3]grieķu lietotais vārds Lychnidos (Λύχνιδος), Ochrida (Οχρίδα, Ωχρίδα) un Achrida (Αχρίδα), pēdējie divi no tiem tiek lietoti arī mūsdienās.
Mūsdienu Ohrida ir uzcelta senās Lihnidas kolonijas vietā (sengrieķu Λυχνιδός), kas pazīstama kopš 3. gadsimta pirms mūsu ēras. 148. gadā pirms mūsu ēras koloniju sagrāba romieši, kuri pēc postošās zemestrīces 518. gadā to gandrīz pilnībā pārbūvēja. Romiešu un bizantiešu valdīšanas laikā pilsēta bija nozīmīgs tirdzniecības punkts uz romiešu uzbūvētā ceļa no Adrijas jūras piekrastes uz Konstantinopoli, kas pazīstams kā Via Egnatia. Arheoloģiskie izrakumi apstiprina, ka pilsēta kristietību pieņēma ļoti sen. Lihnidas bīskapi piedalījās pirmajos ekumeniskajos koncilos. 5. un 6. gadsimtā teritoriju ap pilsētu pamazām apguva slāvu tautas. 861. gadā tā kļuva par Bulgārijas daļu un drīz vien ieguva savu mūsdienu nosaukumu (ar nosaukumu Ohrida pirmo reizi minēta 879. gadā). Kopš 886. gada pilsētā darbojās Kirila un Metodija skolnieks Ohridas Klements, kurš pēc Bulgārijas cara Borisa rīkojuma organizēja grieķu valodas reliģisko tekstu tulkošanu slāvu valodā, izmantojot Kirila un Metodija izveidoto glagolicas alfabētu. Ohridas Klementam piedēvē kirilicas alfabēta radīšanu, taču lielākā daļa pētnieku nepiekrīt šim viedoklim.
No 990. līdz 1015. gadam Ohrida bija cara Samuila Bulgārijas caristes galvaspilsēta. Tā laika cietokšņa drupas joprojām ir saglabājušās pakalnā virs pilsētas (Samuila cietoksnis). No 990. līdz 1018. gadam Ohridā bija savs patriarhāts, taču pēc tam, kad to 1018. gadā iekaroja Bizantijas impērija, šeit palika tikai arhidiecēzes arhibīskaps, kurš bija pakļauts Konstantinopoles patriarham. Bizantijas valdīšanas laikā tika uzcelts liels skaits dievnamu. Ivana Asena II vadībā Ohrida tika iekļauta jaunizveidotajā neatkarīgajā Bulgārijas valstī. 1334. gadā to iekaroja serbu karalis Stefans Dušans. 1394. gadā pilsētu ieņēma Osmaņu impērija, kuras pakļautībā tā palika līdz 1912. gadam. 19. gadsimta vidus avoti stāsta, ka pilsētas iedzīvotāji pārsvarā ir bijuši bulgāri, kā arī valahieši, turki, arī grieķi un albāņi. 19. gadsimta beigās Ohridas iedzīvotāju skaits bija ap 15 000 cilvēku. 1913. gadā pēc Pirmā Balkānu kara beigām Ohridu iekļāva Serbijā.
↑The Mirror of the Macedonian Spirit, 2004,ISBN 9989730385,page 72: "... and Macedonia in the Cathedral Church St. Sofia in the Macedonian Jerusalem — Ohrid. 72 ..."
↑Wilkes, J. J. The Illyrians, 1992,ISBN 0-631-19807-5,"Dassaretis, the plains south of Lake Ohrid, though the area had long been under Illyrian control, being open to attack both from the north and from the ..."
↑Wilkes, J. J. The Illyrians, 1992,ISBN 0-631-19807-5,Page 273:
"... The provincial capital Scodra and Dyrrhachium were seats of the metropolitans, and there were bishops at Lissus, Doclea, Lychnidus (Ohrid),
Ziemeļmaķedonija
Albānija
Ohrida Vikikrātuvē.jpg)
.jpg)
.JPG)
.jpg)
.jpg)
Sv. Klementa baznīca un Sv. Panteleimona baznīca
Sv. Jona no Kaneas baznīca
Cara Samuila cietoksnis
Cara Samuila cietoksnis
Antīkais teātris
Ohridas osta
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ohrida.
