Glagolica

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Glagolica (Ⰳⰾⰰⰳⱁⰾⰹⱌⰰ) ir senākais zināmais slāvu alfabēts, kuru, kā pieņemts uzskatīt, ap 860. gadu izveidojuši brāļi Svētais Kirils un Svētais Metodijs. Pamazām glagolicu nomainīja kirilica, taču visilgāk tā saglabājās Horvātijas Romas katoļu lietojumā, kuri atsevišķos reģionos glagolicā rakstītas grāmatas izmantoja līdz pat 20. gadsimta sākumam.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

863. gadā pēc valdnieka Ratislava lūguma Bizantijas imperators Mihaels III uz Lielmorāviju nosūta sludināt Konstantīnu Filozofu jeb Svēto Kirilu un viņa vecāko brāli Metodiju. Izmantodami par pamatu viņu dzimtajā pilsētā Salonikos runāto slāvu valodas dialektu, viņi izveido Senbaznīcslāvu valodu un slāvu valodu skaņu atveidei izstrādā glagolicu.[2]

Ziemeļos un austrumos Lielmorāvija robežojās ar nekristītām, pagānu, ciltīm, bet rietumos ar Svēto Romas impēriju, kura baznīcas liturģijā atzina tikai trīs valodas — senebreju, sengrieķu un latīņu. Lai gan tajā laikā Bizantijas baznīca vēl atzina Romas pāvesta autoritāti, tā pret dievkalpojumiem citās, dzīvajās, valodās izturējās tolerantāk. Šī iemesla dēļ Lielmorāvijas Ratislavs lūdza Bizantijas imperatoram atsūtīt kādu, kurš vietējiem iedzīvotājiem varētu sludināt viņiem saprotamā valodā. Tā kā tajā laikā atšķirība starp dažādās vietās dzīvojošo slāvu runāto valodu nebija tik krasa kā mūsdienās, Lielmorāvijas slāvi spēja saprast Kirilam un Metodijam zināmo dialektu, uz kura pamata viņi izveidoja alfabētu slāvu skaņu atveidei un no sengrieķu valodas iztulkoja liturģijai nepieciešamos tekstus.

Tomēr dievkalpojumi slāvu valodā izsauca vācu bīskapu neapmierinātību, kas Kirila un Metodija misijai radīja šķēršļus un lika viņiem doties uz Romu meklēt pāvesta aizbildniecību. Pāvests Adrians Otrais, atbalstīdams Kirilu un Metodiju, iecēla viņus par Morāvijas un Panonijas arhibīskapiem, kas atviegloja viņu darbu.

Uzturēdamies Romā, Konstantīns saslima un nomira 869. gada 14. februārī, pirms nāves kļūdams par mūku un pieņemdams Kirila vārdu, ar kuru viņš pazīstams mūsdienās. Pēc brāļa nāves Metodijs atgriezās Lielmorāvijā, taču dievkalpojumi slāvu valodā pamīšus tika gan aizliegti, gan atkal atļauti. Pēc Metodija nāves 885. gadā viņa sekotājus padzina un grāmatas slāvu valodā tika iznīcinātas. Metodija un Kirila sekotāji pārvietojās uz mūsdienu Bulgārijas un Maķedonijas teritorijām[3], kur viņi izstrādāja otru slāvu alfabētu, kas nosaukts par godu Sv. Kirilam par kirilicu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 http://www.britannica.com/EBchecked/topic/234767/Glagolitic-alphabet
  2. Dmitrij Cizevskij, Comparative History of Slavic Literatures (Nashville: Vanderbilt University Press, 1971), 26.
  3. Андрей Изотов, Старославянский и церковнославянский языки (Москва: Филоматис, 2007), 9.—11.