Kirilica

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kirilicas alfabēts)
Kirilica
Tips alfabēts
Valodas austrumslāvu valodas,
dienvidslāvu valodas,
mongoļu, kazahu, tadžiku, kirgīzu, tatāru, jakutu u.c.
Laika periods no 10. gadsimta
Raksta virziens no kreisās uz labo
Izcelsmes
rakstība
Ēģiptiešu hieroglifi
 → Protosīnājas raksts
  → Feniķiešu raksts
   → Grieķu alfabēts
    → (Glagolica)
     → Kirilica
Atvasinātās
sistēmas
permiešu raksts
Unicode rangs Cyrillic
ISO 15924 Cyrl (220)

Viens no senākajiem zināmajiem kirilicas rakstu pieminekļiem — kņaza Borisa I meitas Anas kapa piemineklis senbulgāru valodā (10. gadsimts)

Kirilica (bulgāru un maķedoniešu: кирилица, krievu un kazahu: кириллица, ukraiņu: кирилиця, baltkrievu: кірыліца, serbu: ћирилица, mongoļu: Кирил үсэг) vai kiriliskais raksts ir alfabētiska rakstība, kas ir plaši lietota austrumslāvu un dienvidslāvu valodām, kā arī vairākām neslāvu valodām Krievijā un oficiāla rakstu sistēma arī Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā un Mongolijā. Vēsturiski viens no diviem senslāvu raksta variantiem.[1] Tas izveidots, balstoties uz svētā Kirila un svētā Metodija radīto glagolicas alfabētu un uz Bizantijas grieķu alfabētu. Uz senslāvu kirilicas pamata izveidotus mūsdienu alfabētus izmanto sešas slāvu valodas — baltkrievu, bulgāru, krievu, maķedoniešu, serbu un ukraiņu, kā arī daudzas neslāvu valodas, pamatā bijušās PSRS teritorijā.[2][3]

Burti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novgorodā atrasts 11. gadsimta kiriliskais alfabēts uz bērza tāss
Lapaspuse no Meletija Smotricka 1619. gada darba „Baznīcslāvu valodas gramatika”, kurā rakstīts kiriliskajā alfabētā

Senslāvu kirilicas alfabētā ir 43 burti. No tiem 24 pārņemti no grieķu unciāļu raksta, 19 izveidoti patstāvīgi, piemēram: ж, ш, ъ, ь un citi. Kirilicas burti tika izmantoti arī skaitļu apzīmēšanai.[1]

Burts Senais
variants
Skaitliskā
nozīme
Izruna Burta nosaukums
А 1 [а] az (аз)
Б [b] buki (бу́ки)
В 2 [v] vedi (ве́ди)
Г 3 [g] glagoļ (глаго́ль)
Д 4 [d] dobro (добро́)
Е,Є 5 [jе] jestj (есть)
Ж [ž] živete (живе́те)
Ѕ 6 [ẑ], [dz] zelo (зело́)
ʐ, З 7 [z] zemļa (земля́)
И 8 [i] iže (и́же)
І, Ї 10 [ì] i (и)
К 20 [k] kako (ка́ко)
Л 30 [l] ļudi (лю́ди)
М 40 [m] mislete (мысле́те)
Н 50 [n] naš (наш)
О 70 [о] on (он)
П 80 [p] pokoi (поко́й)
Р 100 [r] rci (рцы)
С 200 [s] slovo (сло́во)
Т 300 [t] tverdo (тве́рдо)
ОУ, У (400) [u] uk (ук)
Ф 500 [f] fert (ферт)
Х 600 [h] her (хер)
Ѡ 800 [ô] omega (оме́га)
Ц 900 [c] ci (цы)
Ч 90 [č] červj (червь)
Ш [š] ša (ша)
Щ [ŝ], [št, šč] šta (ща)
Ъ ["] jer (ер)
Ы [y] jeri (еры́)
Ь ['] jerj (ерь)
Ѣ [ě] jatj (ять)
Ю [û], [ju] ju (ю)
Я [â], [ja] â (я)
Ѥ [je] je (Е йотированное)
Ѧ (900) [ę] mazais jus (юс малый)
Ѫ [ǫ] lielais jus (юс большой)
Ѩ [ję] mazais jus jotētais
Ѭ [jǫ] lielais jus jotētais
Ѯ 60 [ks] ksi (кси)
Ѱ 700 [ps] psi (пси)
Ѳ 9 [th] fita (фита́)
Ѵ 400 [ü] ižica (и́жица)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas padomju enciklopēdija. 51. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 126. lpp.
  2. «Cyrillic alphabet». Britannica. Skatīts: 2022-12-08.
  3. Верещагин Е. М. КИРИЛЛИЦА Arhivēts 2022. gada 26. septembrī, Wayback Machine vietnē.. Большая российская энциклопедия. Том 14. Москва, 2009, стр. 22

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]