Oktobra Revolūcijas sala

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Oktobra Revolūcijas sala
Остров Октябрьской Революции
Oktobra Revolūcijas sala (Taimiras Dolganu-Ņencu rajons)
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala (Krasnojarskas novads)
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala (Krievija)
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala (Arktika)
Oktobra Revolūcijas sala
Oktobra Revolūcijas sala
Ģeogrāfija
Izvietojums Karas jūra
Koordinātas 79°29′N 96°50′E / 79.483°N 96.833°E / 79.483; 96.833Koordinātas: 79°29′N 96°50′E / 79.483°N 96.833°E / 79.483; 96.833
Arhipelāgs Severnaja Zemļa
Platība 13 708 km²
Garums 170 km
Platums 130 km
Augstākais kalns Karpinska ledājs
963 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Federācijas subjekts Krasnojarskas novads
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Oktobra Revolūcijas sala Vikikrātuvē

Oktobra Revolūcijas sala (krievu: Остров Октябрьской Революции) ir Krievijai piederoša neapdzīvota sala Ziemeļu Ledus okeānā Severnaja Zemļas arhipelāgā. Administratīvi ietilpst Krasnojarskas novada Taimiras Dolganu—Ņencu rajonā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala izvietojusies Karas jūras austrumos Severnaja Zemļas arhipelāga vidienē, tā lielākā sala. Šokaļska šaurums dienvidaustrumos to atdala no Boļševikas, Sarkanās Armijas šaurums ziemeļrietumos un ziemeļos — no Komsomoļecas un Pioņeras, bet Austrumu šaurums rietumos — no Sedova arhipelāga. Krasta līnija stipri izrobota, daudz līču un pussalu. Krasti galvenokārt lēzeni, izņemot vietas, kur jūrā no ledājiem noplūst ledus. Piekrastē daudz nelielu salu, lielākā no kurām ir Naidjoniša ziemeļaustrumu piekrastē Šokaļska šaurumā. Apmēram 50% salas teritorijas klāj ledāji, lielākie no kuriem ir Karpinska ledājs ar salas augstāko punktu 963 m vjl, Rusanova ledājs, Universitātes ledājs, Vavilova ledājs un Aļbanova ledājs. Reljefu veido platoveidīga kalniene. Daudz upju, kas ziemā izsalst, lielākā no kurām ir arhipelāga garākā upe Ozjornaja (65 km). Vairāki nelieli ezeri, lielākais no kuriem ir Fjordu ezers (57 km²) Karpinska ledāja pakājē.

Sala atrodas arktiskā tuksneša dabas zonā.[1] Augājs nabadzīgs, galvenokārt ķērpji un sūnas. Mīt baltais lācis, ziemeļbriedis, polārlapsa, lemingi, krastos valzirgu kolonijas. Salas ziemeļu un austrumu krastā putnu tirgi — alki, kaijas, sniedzes.

Parīzes Komūnas pussala rietumos un Matuseviča fjorda apkārtne salas ziemeļos ietilpst Severozemeļskija dabas liegumā.[2][3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salas austrumu krastu 1913. gada 3. septembrī atklāja Krievijas hidrogrāfiskā ekspedīcija Borisa Viļkicka vadībā.[4] Nākamajā gadā pēc atklāšanas ar 1914. gada 23. janvāra Jūras ministra pavēli salu kopā ar tālāk dienvidos esošo tagadējo Boļševiku nosauca par Nikolaja II Zemi (Земля Императора Николая II).

No 1930. līdz 1933. gadam padomju polārpētnieki Georgija Ušakova un Nikolaja Urvanceva vadībā detāli izpētīja Severnaja Zemļas arhipelāga salas, cita starpā veicot aerofotografēšanu ar dirižabli Graf Zeppelin.[5] Pēc ekspedīcijas rezultātiem galvenajām arhipelāga salām tika piešķirti tagadējie nosaukumi.

Salā dažādos laika posmos darbojušās vairākas polārstacijas — Misolovjannija, Kupolvavilova un Misvatutina.

2006. gadā Taimiras (Dolganu-Ņencu) autonomā apvidus Dome pieņēma lēmumu atgriezt arhipelāgam 1919. gadā nogalinātās Krievijas cara ģimenes vārdus, tajā skaitā Oktobra Revolūcijas salu pārdēvēt par Svētās Aleksandras salu. Pēc Taimiras autonomā apvidus pievienošanas Krasnojarskas novadam 2007. gadā tā vadība šo ierosmi neatbalstīja.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]