Georgijs Ušakovs

Georgijs Ušakovs; Георгий Ушаков
Personīgā informācija
Dzimis	1901. gada 30. janvārī ; Lazareva, Amūras apgabals, Krievijas Impērija
Miris	1963. gada 3. decembrī (62 gadi); Maskava, PSRS
Tautība	krievs
Nodarbošanās	polārpētnieks, ģeogrāfs
Vecāki	Aleksejs Ušakovs; Praskovja Lukina
Dzīvesbiedre	Irina Ušakova
Bērni	Maola

Georgijs Ušakovs (krievu: Георгий Алексеевич Ушаков; dzimis 1901. gada 30. janvārī,^[1] miris 1963. gada 3. decembrī) bija padomju polārpētnieks un ģeogrāfs.

Biogrāfija

Dzimis 1901. gadā Amūras kazaku daudzbērnu ģimenē. Sākotnēji mācījās ciema skolā, vēlāk pārcēlās uz Habarovsku, kur 1916. gadā pabeidza mācības pamatskolā un sāka mācīties Habarovskas reālskolā par skolotāju. Pēc boļševiku apvērsuma, sākoties Krievijas pilsoņu karam, karoja Amūras partizānu armijas un Tālo Austrumu Republikas tautas revolucionārās armijas rindās. Pēc kara beigām bija dažādos amatos partijas darbā Vladivostokā, vēlāk — valsts tidzniecībā (Gostorg).^[2]

Vrangeļa sala

Pēc neveiksmīgā Stefansona mēģinājuma kolonizēt Vrangeļa salu Čukču jūrā 1926. gada 26. martā PSRS valdība pieņēma lēmumu pasludināt daļu no Ziemeļu Ledus okeāna par savu teritoriju un Vrangeļa salā izveidot pastāvīgu koloniju. Par atbildīgajām institūcijām nozīmēja Tālo Austrumu revolucionāro komiteju (Daļrevkom) un Tirdzniecības floti (Sovtorgflot).^[3] Ušakovs panāca, ka viņu nozīmē par šī kolonizācijas pasākuma vadītāju.^[4]

Par ekspedīcijas kuģi pēc remonta kļuva ledus klases tvaikonis "Stavropole". Pārtikas krājumus un aprīkojumu ekspedīcijai Ušakovs iepirka Šanhajā, bet kažokādu apģērbu, kamanu suņus un kamanas sagatavoja Anadirā un jau laikus nogādāja Providenijas līcī. Ar PSRS Zinātņu Akadēmijas Polāro komisiju saskaņoja ekspedīcijas zinātnisko pētījumu programmu. 1926. gada jūlijā sagatavošanās darbi bija pabeigti un ekspedīcija devās uz Providenijas līci. Tur ar vietējā ārsta Pavlova un ietekmīga mednieka Jeroka palīdzību izdevās pārliecināt septiņas eskimosu ģimenes pārcelties uz Vrangeļa salu. Rezultātā uz salu devās 59 cilvēki — pats salas priekšnieks Ušakovs ar sievu, ārsts Nikolajs Savenko ar sievu, faktorijas vadītājs Josifs Pavlovs, rūpnieki Starcovs un Skurihins ar sievu un astoņgadīgu meitu, kā arī divpadsmit eskimosu ģimenes — Tajani, Tagju, Kmo, Etui, Nnoko, Kivjani no Providenijas līča un Paļu, Aņalika, Anaļko no Čapļina raga.^[2]^[4]

1926. gada vasarā ledus apstākļi Čukču jūrā bija netipiski labvēlīgi un jau 8. augustā kuģis "Stavropole" sasniedza Vrangeļa salu. Par kolonijas apmetnes vietu kļuva Rodžersa līcis salas dienvidos, kur jau 1914. gadā bija atradusies viena no Stefansona Karluk komandas nometnēm. Nedēļas laikā kuģi izkrāva un krastā uzbūvēja dzīvojamo māju un noliktavu.

Kolonistiem līdzi bija paņemti krājumi trijiem gadiem, kurus plānoja papildināt ar medībām. Kolonizēšanā iesaistītie eskimosi tradicionāli nodarbojās ar jūras dzīvnieku medībām, bet ledus apstākļu dēļ salas apkārtnē tās bija apgrūtinātas. Tāpat bija plānotas kažokzvēru (polārlapsas, polārlāču) medības, kurām eskimosiem bija jāapgūst jaunas iemaņas. Lai paplašinātu medību areālu, septembrī divas eskimosu ģimenes pārcēlās uz Somņiteļnajas līča piekrasti 30 km uz rietumiem, kur no izskalotajiem baļķiem uzbūvēja divas jarangas. 1927. gada vasarā visapkārt salai izveidoja vēl vairākas mednieku apmetnes.^[5]

Ušakova vadībā sastādīja detalizētu salas karti, savāca informāciju par salas ģeoloģiju, augu un dzīvnieku valsti, veica meteoroloģiskos un hidroloģiskos novērojumus, kas bija uzticēti ārstam Savenko; vēlāk viņu aizvietoja profesionāli meteorologi. Kolonijai radiosakaru ar pārējo pasauli nebija, tādēļ 1927. gada jūlijā uz salu nosūtīja divus hidroplānus, kas veiksmīgi sasniedza Rodžersa līci. 1928. gada vasarā ledus apstākļu dēļ apgādes kuģis "Stavropole" salu sasniegt nespēja. 1929. gada augustā salu sasniedza ledlauzis "Fjodors Litke", kas atveda jauno speciālistu maiņu, papildināja pārtikas krājumus un aprīkojumu.^[3] Ušakovu kolonijas vadītāja postenī nomainīja boļševiku partijas funkcionārs Arefs Miņejevs.^[6]

Pēc atgriešanās no Vrangeļa salas Ušakovs apmetās Maskavā. 1930. gadā par salā paveikto viņu apbalvoja ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.^[7]

Severnaja Zemļa

Ušakovs sāka plānot ekspedīciju uz Severnaja Zemļas arhipelāgu, ko tobrīd uzskatīja par vienu salu un kam daļēji bija izpētīta austrumu piekraste. Savu plānu Ušakovs iesniedza valdības Arktikas komisijā. Ekspedīcijā, atšķirībā no tajā laikā pieņemtās prakses, nebija paredzēts piesaistīt pastāvīgu kuģi ziemošanai, bet iztikt ar nelielu stacionāru bāzi un četru profesionālu cilvēku komandu. Ekspedīcijas sastāvā bija ģeologs Nikolajs Urvancevs, radists Vasīlijs Hodovs un kajurs un mednieks Sergejs Žuravļovs. Visiem, izņemot radistu, bija pieredze Arktikā.^[8]

Ekspedīciju Severnaja Zemļā nogādāja ar ledlauzi "Georgijs Sedovs" Oto Šmita vadībā. 1930. gada jūlijā kuģis devās ceļā no Arhangeļskas uz Franča Jozefa Zemi, kur bija jānomaina polārstacijas personāls. Pa ceļam Karas jūrā tika atklātas vairākas līdz tam nezināmas salas. 23. augustā kļuva redzams Severnaja Zemļas rietumu krasts, bet ledus apstākļi neļāva tam pietuvoties. Ekspedīciju izsēdināja uz tiko atklātās nelielās Domašņijas salas 50 km no arhipelāga pamatkrasta. Salā tika uzbūvēta līdzatvestā ekspedīcijas māja, kurā izvietojās personāls ar visu aprīkojumu, krājumiem un kamanu suņiem.

1930. gada rudenī ekspedīcija veica vairākus pārgājienus līdz arhipelāgam, lai ierīkotu pārtikas noliktavas. 1931. gada aprīlī un maijā Ušakovs un Urvancevs aplieca arhipelāgu gar tā ziemeļu galu, atklāja Sarkanās Armijas šaurumu un sasniedza 1914. gadā atklāto Šokaļska līci, kas izrādījās jūrasšaurums, kas atdala divas salas. Kļuva skaidrs, ka Severnaja Zemļa nav viendabīgs sauszemes masīvs, bet gan arhipelāgs. Tā galvenās salas nosauca par Oktobra Revolūcijas salu, Boļševikas, Komsomoļecas un Pioņeras salām. 1932. gadā ekspedīcija apsekoja un uzmērīja Boļševikas salu arhipelāga dienvidos un mazāko no galvenajām salām — Pioņeru. Ta paša gada 15. augustā ekspedīciju evakuēja ar tvaikoni "Vladimirs Rusanovs". Par ieguldījumu ekspedīcijā Ušakovu un Urvancevu apbalvoja ar Ļeņina ordeni. Tomēr tas neglāba Urvancevu no Lielā terora represijām — 1938. gadā viņu notiesāja par kaitniecību un kontrrevolucionāru darbību uz 15 gadiem, bet 1945. gadā atbrīvoja un 1954. gadā reabilitēja. Ušakova sarakstītajā grāmatā par Severnaja Zemļas ekspedīciju Urvancevu nepieminēja.^[8]

Vēlākā darbība

1932. gada decembrī izveidoja Ziemeļu jūras ceļa galveno pārvaldi (Glavsevmorputj), par kuras priekšnieku iecēla Oto Šmitu, bet par vietnieku — Ušakovu. 1934. gadā Ušakovu nozīmēja par valdības komisijas pilnvaroto ledlauža Čeļuskins glābšanas operācijā.

1935. gadā Ušakovs vadīja polāro ekspedīciju ar ledlauzi Sadko, kuras laikā kompleksi pētīja Karas jūras ziemeļu daļas akvatoriju starp Franča Jozefa Zemi un Severnaja Zemļu. Tā bija pēdējā Ušakova arktiskā ekspedīcija — viņa veselība pasliktinājās un līdz 1936. gadam Ušakovs strādāja Ziemeļu jūras ceļa galvenajā pārvaldē, līdz 1940. gadam — PSRS Hidrometeoroloģiskā dienesta galvenajā pārvaldē un līdz 1958. gadam — Zinātņu Akadēmijas Ģeokrioloģijas institūtā. 1950. gadā Ušakovam piešķīra ģeogrāfijas zinātņu doktora grādu.

Miris 1963. gadā Maskavā, urnu ar viņa pīšļiem saskaņā ar Ušakova testamentu apglabāja Domašņijas salā.^[2]

Pagodinājumi

Ušakovs apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (1930), Ļeņina ordeni un Sarkanās Zvaigznes ordeni un vairākām medaļām.

Georgija Ušakova vārdā nosaukti:

Ušakovskas ciemats Vrangeļa salā,
Ušakova sala Karas jūrā,
Ušakova rags Nansena salā Franča Jozefa Zemē,
Ušakova rags Vrangeļa salā,
Ušakova sēklis Barenca jūrā,
Geogija Ušakova strēle Vrangeļa salas dienvidos,
Ušakovas upe Oktobra Revolūcijas salā Severnaja Zemļā,
Ušakova kalni Antarktīdā,
pilsētas kvartāls Birobidžanā,
vairāki kuģi
Oxýtropis dzimtas augs Vrangeļa salā

Atsauces

↑ Биробиджанская областная универсальная научная библиотека им. Шолом-Алейхема. Коллекция «Георгий Ушаков (1901—1963)»
1 2 3 ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Ушаков Георгий Алексеевич
1 2 «GoArctic.ru Остров "во что бы то ни стало"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 6. novembrī. Skatīts: 2021. gada 13. novembrī.
1 2 Виноградов С.Ф. 'Во льдах его дороги' — Москва: Издательство политической литературы, 1981
↑ Островский Б.Г. Остров Врангеля. Архангельск: Северное краевое издательство, 1935.
↑ ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Минеев Ареф Иванович
↑ Vēstule G. Ušakovam par apbalvojuma piešķiršanu
1 2 «Арктика Антарктика Филателия. Вячеслав Маркин. Архипелаг, открытый последним (Северная Земля)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. martā. Skatīts: 2021. gada 14. novembrī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Georgijs Ušakovs.

[1] Биробиджанская областная универсальная научная библиотека им. Шолом-Алейхема. Коллекция «Георгий Ушаков (1901—1963)»

[imena-2] 1 2 3 ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Ушаков Георгий Алексеевич

[ostrov-3] 1 2 «GoArctic.ru Остров "во что бы то ни стало"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 6. novembrī. Skatīts: 2021. gada 13. novembrī.

[vinogradov-4] 1 2 Виноградов С.Ф. 'Во льдах его дороги' — Москва: Издательство политической литературы, 1981

[5] Островский Б.Г. Остров Врангеля. Архангельск: Северное краевое издательство, 1935.

[6] ИМЕНА НА КАРТЕ АРКТИКИ. Минеев Ареф Иванович

[7] Vēstule G. Ušakovam par apbalvojuma piešķiršanu

[kapustin-8] 1 2 «Арктика Антарктика Филателия. Вячеслав Маркин. Архипелаг, открытый последним (Северная Земля)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. martā. Skatīts: 2021. gada 14. novembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]