Parastā otiņaste

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Orgyia antiqua)
Jump to navigation Jump to search
Parastā otiņaste
Orgyia antiqua (Linnaeus, 1758)
Orgyia anttiqua 6 beentree.jpg
Tēviņš
Orgyia antiqua f.jpg
Mātīte
Orgyia anttiqua 4 beentree.jpg
Olas
Orgyia antiqua (2944570668).jpg
Kāpurs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
ApakšklaseSpārneņi (Pterygota)
KārtaZvīņspārņi (Lepidoptera)
ApakškārtaSūcējsnuķaiņi (Glossata)
VirsdzimtaPūcīšu virsdzimta (Noctuoidea)
DzimtaErebidae
ApakšdzimtaLymantriinae
ĢintsOrgyia
ApakšģintsOrgyia (Orgyia)
SugaParastā otiņaste (Orgyia antiqua)
Sinonīmi
  • Phalaena antiqua Linnaeus, 1758
  • Phalaena paradoxa Retzius, 1783
  • Orgyia gonostigma (Scopoli, 1763)[1]
Iedalījums
  • pasuga: Orgyia antiqua antiqua (Linnaeus, 1758)
  • pasuga: Orgyia antiqua bukowina Strand, 1910
  • pasuga: Orgyia antiqua confinis Grum-Grshimailo, 1891
  • pasuga: Orgyia antiqua modesta Heyne, 1899
  • pasuga: Orgyia antiqua zimmermanni Graeser, 1888
Parastā otiņaste Vikikrātuvē

Parastā otiņaste jeb augļkoku mūķene (latīņu: Orgyia antiqua) ir zvīņspārņu tauriņu suga no Erebidae dzimtas. Šī ir polifāga suga, kas barojas uz dažādiem platlapu un skujkokiem un krūmiem, tai skaitā ir kaitēklis arī ābelei, bumbierei, ķiršiem, plūmēm un avenēm. Parastajai otiņastei ir izteikts dzimumdimorfisms: mātītei ir ļoti īsi reducēti spārni, ar ko tā atšķiras no spārnainā tēviņa.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastā otiņaste ir plaši izplatīta Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.[3] Sastopama parastā otiņaste mežos un mežainās vidēs.[4]

Parastā otiņaste savā areālā ir biežs kaitēklis, kas izraisa pilsētu mežu defoliāciju (noēd gandrīz vai pilnīgi visas koku lapas). Dažreiz tiek atzīmēti defoliācijas uzliesmojumi, ko izraisa ar parastā otiņaste.[3]

Pieaugušo īpatņu apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātīšu ķermeņa garums ir 10-15 mm; ķermenis ir resns tā krāsojums ir monotons, dzeltenīgi pelēks. Mātītēm reducēti spārni, kurus uzreiz nevar ieraudzīt.[2]

Tēviņu spārnu plētums ir 25-35 mm, to krāsa ir brūngana vai kastaņbrūna ar melno zīmējumu un lielu baltu traipu uz katra priekšspārna.[2]

Preimaginālo stadiju apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olas ir 0.9 mm apkārtmērā. Apaļīgas formas, brūngani vai sarkanīgi pelēkas, ar centrālu punktu un ar strīpu.[2]

Kāpurs ir līdz 40 mm garumā. Pelēcīgs vai violēts, ar vairākiem sarkaniem, melniem un dzelteniem zīmējumiem. Ar daudziem gariem matiņiem, vietām ar birstei līdzīgu matu sakopojumu uz vēdera 1 līdz 4 segmentam, ar garākiem otinveidīgiem matu sakopojumiem pie galvas un ar vienu tādu uz 8 vēdera segmenta.[2]

Kūniņa ir brūngani melna un spīdoša, reti ar matiņiem.[5]

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pārošanas mātīte dej no 100 līdz 300 olu uz sava kokona. Kāpuri parādās vēlīnā mājā līdz agrīnām jūnijam un barojas uz augiem līdz vēlīnām jūlijām — agrīnām augustam. Pirmo laiku kāpuri turas kopā, turpmāk pamazām sadaloties pa vienam uz barības auga.[5] Kāpuriem attīstības stadiju skats tēviņiem un mātītēm atšķiras: tēviņiem kāpuri iziet piecas attīstību stadijas un mātītes — no piecām līdz sešām stadijām.[6] Kad kāpuri barojas uz skujkokiem, tie vispirms barojas ar jaunām skujām, izraisot skuju atmiršanu un pārkrāsošanu brūnā krāsā. Turpmāk kāpuri var baroties arī ar vecākām skujam. Dofoliāciju parastā otiņaste izraisa kokiem sakot no augšas un tālāk nolaižoties uz zemākiem zariem. Kāpuri taisa kokonus uz koku lapām vai uz koku stumbra.[3]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās otiņastes ir dienā aktīvs taurenis; tēviņi lido parasti saules rietā, meklēdami nelidojušas mātītes.[5] Kāpuri ir polifāgi, kas barojas uz dažādu augu sugām, tai skaitā skujkoki: lapegles, priedes, hemlokegles, egles (Sitka egle), duglāzijas (zaļā duglāzija); un platlapu koki: apses (spilvaugļu papele), bērzes (nokarenais bērzs), vītoli (melnējošais kārkls, klūdziņu kārkls), ozoli (baltais ozols), rododendrs, ceanots, kamēlija, buddleja, pirakanta, rozes, ābele, bumbieri, ķirši, plūmes, avenes un Vaccinum (mellenes).[7][6][2][8][9][5] Ziemo olu stadijā. Kāpurus var sastapt jūnijā un jūlijā.[4] Pieaugušie taureņi parādās augustā un septembrī.[6]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās otiņastes galvenie parazitoīdi skaitās Ichneumonidae dzimtas sugas Coccygomimus turionellae (kas parazitē uz kūniņām) un Phobocampe crassiuscula (uz kāpuriem), un Scelionidae dzimtas suga Telenomus dalmanni (uz olām).[10] Starp citiem parazitoīdiem ir atzīmēti:[11][12][13]

Kāpurmušu suga Aphantorhaphopsis samarensis, kas ir galvenokārt Erebidae dzimtas Lymantriinae apakšdzimtas taureņu kāpuru parazīts, parazitē arī uz parastās otiņastes kāpuriem. Šīs mušas mātīte dēj olas uz kāpuru ķermeņa. Mušas kāpuri parādās uzreiz un iegraužas taureņa kāpurā, kur turpmāk attīstās un iznīcina kāpuru.[14] Starp citiem kāpurmušām ir atzīmēti šādi parastās otiņastes parazīti: Exorista larvarum, Compsilura concinnata.[15] Gaļasmuša Sarcophaga albiceps ir fakultatīvs parastās otiņastes plēsējs.[16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Overview of Forest Pests. Mongolia. Forest Health & Biosecurity Working Papers. Forestry Department, FAO 2007 .
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 David V. Alford. Pests of Fruit Crops: A Colour Handbook, Second Edition. July 17, 2014 by CRC Press, 462 Pages ISBN 978-1-4822-5420-4
  3. 3,0 3,1 3,2 William M. Ciesla. Forest Entomology: a global perspective. Wiley-Blackwell, 2011. ISBN 978-1-4443-3314-5
  4. 4,0 4,1 Jeffrey C. Miller & Paul C. Hammond. Lepidoptera of the Pacific Nerthwest: Catarpillars and Adults. Forest Health Technology Enterprise Team. December 2003
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 David V. Alford. Pests of Ornamental Trees, Shrubs and Flowers: A Color Handbook. Manson Publishing Ltd, London, 2012. ISBN 978-0-12-398515-6
  6. 6,0 6,1 6,2 Siiri-Lii Sandre, Toomas Tammaru, Alo Vanatoa & Toomas Esperk. Maintenance of Larval Color Polymorphism in Orgyia antiqua (Lepidoptera: Lymantriidae): Evaluating the Role of Thermal Adaptation. Physiological ecology, December 2007, Vol. 36, no. 6
  7. P. S. Pinder & A. J. Hayes. An outbreak of Vapourer Moth (Orgyiaantiqua L.: Lepidoptera Lymantridae) on Sitka spruce (Picea sitchensis (Bong.) Carr.) in Central Scotland. Forestry (1986) 59 (1): 97-106. doi:10.1093/forestry/59.1.97
  8. Liisa Vihervuori, Hanna-Leena Pasonen, Päivi Lyytikäinen-Saarenmaa & Jinrong Lu. Effects on lepidopteran herbivores of feeding on leaves of transgenic birch (Betula pendula) expressing the sugar beet chitinase IV gene. Eur. J. Entomol. 110(2): 253–262, 2013. ISSN 1210-5759 (print), ISSN 1802-8829 (online). doi:http://www.eje.cz/pdfs/110/2/253
  9. Q. Asthon Acton (gen. ed.). Issues in Life Sciences—Acarology, Arachnology, and Entomology: 2012 Edition. Issues in Life Science-Acarology, Arachnology, and Entomology, 2013. ISBN 978-1-4816-4633-8
  10. Gustav Wellenstein & Klaus Fabritius. Beobachtungen am Schlehenspinner (Orgyia, antiqua L.) und seinen Parasiten. Anzeiger für Schädlingskunde, Pflanzen- und Umweltschutz. February 1973, Volume 46, Issue 2, pp 24-30.
  11. Hassan Ghahari, Ozlem Cetin Erdogan, Josef Šedivý & Hadi Ostovan. Chalcidoidea (Hymenoptera) as parasitoids of Saturniidae (Lepidoptera) in Iran. Efflatounia, 10: 1- 6 (2010)
  12. Reima Leinonen, Nadesda Kutenkova, Matti Ahola, Juhani Itämies & Veli Vikberg. The ecology, genitalia and larval morphology of Polythrena coloraria Herrich-Schäffer, 1855 (Lepidoptera: Geometridae), with records of its egg parasitoid Telenomus acarnas Kozlov & Kononova, 1977 (Hymenoptera: Scelionidae). Entomologica Fennica, vol 17. 3 March 2006
  13. J. Papp. A survery of the European species of Apanteles Först. (Hymenoptera, Braconidae: Microgastrinae) XII. Supplement to the key of the glomeratus-group. Parasitoid/host list 2. Annales Historico-Naturales Musei Nationalis Hungarici, Tomus 81. Budapest, 1990. p. 159-203.
  14. R. W. Fuester, K. S. Swan, M. Kenis & F. Hérard (2004). Chapter 14. Determining the Host Range of Aphantorhaphopsis samarensis, a Specialized Tachinid Introduced Against the Gypsy Moth. Assessing Host Ranges for Parasitoids and Predators.
  15. Pierfilippo Cerretti & Hans-Peter Tschorsnig. Annotated host catalogue for the Tachinidae (Diptera) of Italy. Stuttgarter Beiträge zur Naturkunde A, Neue Serie 3: 305–340; Stuttgart, 30.IV.2010.
  16. C. Pedro e Castro, M. D. García, M.I. Arnaldos & D. González-Mora. Sarcophagidae (Diptera) attracted to piglet carcasses including new records for Portuguese fauna. Graellsia, 66(2): 285-294. 2010. ISSN 0367-5041

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]