Oskars Perro

Oskars Perro Oskars Perro 1942. gadā, pēc apbalvošanas ar Dzelzs krustu Personīgā informācija Dzimis 1918. gada 26. septembrī Krievijas impērija (tagad Latvija, Mazsalaca) Miris 2003. gada 2. maijā (84 gadi) Kanāda Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmfuhrer (virsleitnants) Dienesta laiks 1941—1945 Valsts Vācija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Otrais pasaules karš Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)

Oskars Perro (1918. gada 26. septembris — 2003. gada 2. maijs) bija latviešu karavīrs un literāts. Vairāku grāmatu par 2. pasaules karu autors. Karu beidza virsleitnanta dienesta pakāpē.

Dzīvesgājums

Dzimis Mazsalacā. Studēja medicīnu Latvijas Universitātē, sākoties Vācijas un Padomju Savienības karam, brīvprātīgi pieteicās vācu armijā. 1941. gada decembrī nonāca Austrumu frontē. 1942. gada janvārī kopā ar nelielu latviešu karavīru grupiņu piedalījās Holmas cietokšņa aizstāvības kaujās. Kaujas ierindā gandrīz visu laiku līdz cietokšņa atbrīvošanai maijā. Divas reizes ievainots. Par šo kauju laikā izrādīto varonību kļuva par pirmo latvieti, kuru Otrā pasaules kara laikā apbalvoja ar 2. šķiras dzelzs krustu. Ārstējās kara slimnīcās Kauņā, Minhenē un Garmišpartenkirhenē. Pēc atgriešanās Rīgā piešķirts veselības uzlabošanas atvaļinājums un pēc tā izbeigšanās paturēts par mācībspēku instruktoru sagatavošanas kursos. 1943. gada pavasarī viņu atkal ievietoja Rīgas kara slimnīcā atlikušo šķembu izoperēšanai.

Pēc atveseļošanās dienēja Latviešu leģiona ģenerālinspekcijas štābā un iecelts par šī štāba sakaru virsnieku Rīgas radiofonā. 1944. gada 5. aprīlī Leģiona ģenerālinspektors ģenerālis Rūdolfs Bangerskis komandējis Oskaru Perro kā sakaru virsnieku uz VI armijas korpusa štābu laikā, kad abas latviešu divīzijas cīnījās blakus frontes iecirkņos aiz Opočkas, Veļikajas upes pozīcijās. VI armijas korpusa komandieris ģenerālis Pfefers-Vildenbruhs ieceļ Perro par savu personīgo adjutantu. Kā tāds viņš piedalās visos korpusa komandiera izbraukumos un iepazīstas ar daudziem štābu virsniekiem un vienību komandieriem. Armijas korpusa štābā pildījis arī pretizlūkošanas daļas priekšnieka amatu.

Pēc 1944. gada jūlija kaujām pie Latvijas—Krievijas robežas, kurās praktiski tiek iznīcināta 15. latviešu Waffen-SS divīzija, atgriezās Latvijā. Sakarā ar VI armijas korpusa komandieru maiņu atkomandēts uz 19. latviešu Waffen-SS divīziju. Tur iedalīts štāba virsnieku rezervē. Vēlāk pildīja dienestu majora Ernesta Laumaņa komandētajā 19. divīzijas izlūkbataljonā un dažādās citās divīzijas vienības. Bija arī divīzijas komandiera ģenerāļa Strekenbaha adjutants.

Kurzemes cietokšņa beigu posmā komandēja rotu 43. grenadieru pulkā. Kurzemes kauju posmā arī apbalvots ar I šķiras dzelzs krustu. 1945. gada 27. aprīlī piekto reizi ievainots un 8. maijā vakarā evakuēts no Ventspils uz Vāciju ar pēdējo kuģi Rudolf Albrecht, kas 12. maijā ieradās Ķīles reidā. Kuģi atstāt angļu iestādes atļauj tikai 30. maijā.

Pēc atveseļošanās atsāka studijas Baltijas Universitātē, iestājās studentu korporācijā Fraternitas Cursica. 1948. gadā pārcēlās uz dzīvi Kanādā, kur aktīvi iesaistījās trimdas latviešu kultūras dzīvē. Publicēja vairākas autobiogrāfiskas grāmatas par Otro pasaules karu.

Bibliogrāfija

• Holmas cietoksnis (1982.)
• Vēstures veidotāji (1985.)
• Neuzvarēto traģēdija (1987.)
• Karavīksnes lokā (1988.)
• Dvēseļu cietokšņi (1997.)