Ernests Laumanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ernests Laumanis
Ernests Laumanis
Personīgā informācija
Dzimis 1908. gada 8. maijā
Liepāja, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1968. gada 13. decembrī (60 gadi)
Cenu ciems, Jelgavas rajons, LPSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Ida Žebranska
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer (majors) SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Dienesta laiks 19411945
Valsts Valsts karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Vācija
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Komandēja 19. ieroču SS fizilieru bataljons
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Armijas goda sarakstu sprādze

Ernests Laumanis (dzimis 1908. gada 8. maijā, miris 1968. gada 13. decembrī) bija Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernests Laumanis dzimis 1908.gada 8.maijā Liepājā. Liepājā arī pavadījis bērnību un guvis pirmo izglītību. Mācījies Liepājas tehnikumā. 1928. gadā iestājies un 1930.gadā absolvējis karaskolu Rīgā. Dienējis Latvijas armijā 2. Ventspils kājnieku pulkā virsleitnanta dienesta pakāpē, vēlāk pēc paša vēlēšanās ticis pārcelts 3. Jelgavas kājnieku pulkā[1]. Dienestu brīvprātīgi pametis 1939. gada aprīlī[2] un kļūst par Nīgrandes kaļķu cepļa vadītāju.

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941.gadā, pēc Vācijas un PSRS kara sākuma ir viens no latviešu pašaizsardzības vienību viedotājiem Liepājā, Laumaņa vienības pazīšanās zīme - balts rokas apsējs ar zaļu ugunskrustu[3]. Vēlāk brīvprātīgi piesakās vācu armijā, aizmugures dienestam pieteikusies arī Laumaņa sieva Ida[4]. Cīnās 21. Liepājas policijas bataljona sastāvā Ļeņingradas pievārtē kā 1. rotas komandieris[5]. Publicējis vairākus rakstus Ostlandes presē, aicinot latviešus brīvprātīgi pieteikties dienestam frontē[6]. 1943. 1943. gada aprīlī līdz ar 21. Liepājas bataljonu tiek iekļauts 1. Latviešu brigādes sastāvā I bataljonā un nonāk Volhovas frontē, vēlāk tas tiek iekļauts 19.divīzijā. 1943. gada augustā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu, bet 1944. gada augustā jau ar I šķiras Dzelzs krustu. Vēlāk komandējis 19. divīzijas 19. fizilieru bataljonu. Zināms ar vairākām pārdrošām akcijām padomju armijas aizmugurē un lielu personīgo drosmi vadot bataljonu visās Kurzemes cietokšņa sīvākajās kaujās. 19. divīzijas 19. fizilieru bataljons, jeb Laumanieši Kurzemes cietokšņa kauju posmā ieguva ugunsdzēsēju reputāciju, jo tas tika izmantots kā pēdējā rezerve un iesaistīts kaujās vissmagākajos frontes iecirkņos kur draudēja vai jau bija noticis frontes pārrāvums. Lielākajā daļā gadījumu, pateicoties Laumaņa bataljona kaujasspējām, fronti arī izdevās stabilizēt. 1945. gada 5. martā apbalvots ar Armijas goda sarakstu sprādzi[7].

Karu beidzis majora (Sturmbannführer) dienesta pakāpē.

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas kādu laiku slēpjas Kurzemes mežos. Tomēr tiek arestēts un 1946. gada pavasarī Liepājā tiesāts. Ilgus gadus pavadījis izsūtījumā Vorkutā. Atgriezies Liepājā 1955. gadā, bet par pretpadomju izteikumiem 1957. gadā apcietināts otrreiz un izsūtīts uz Mordoviju. Atbrīvots 1967. gadā un, ar kara biedru palīdzību, apmetas uz dzīvi "Rubeņu" mežsarga mājās Ozolnieku pagastā, sākotnēji uzrauga meža ugunsgrēkus, vēlāk strādā Jelgavas cukurfabrikā[8]. Miris 1968.gada 13. decembrī ar sirdstrieku.[9] Apbedīts Rīgas I Meža kapos VIII sektorā 31. kapu kopiņa.

Ernesta Laumaņa brālis Fricis bija slavens Latvijas futbolists 20. gadsimta 30. gados.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zemgales balss, Nr. 240, 1938. g. 21. oktobrī, 3. lpp
  2. Latvijas Kareivis, Nr. 77, 1939. g. 1. aprīlī, 1. lpp
  3. The Holocaust in Latvia, Andrievs Ezergailis, Riga: 1989, 295. lpp
  4. Kurzemes Vārds, Nr. 44, 1942. g. 21. februārī, 6. lpp
  5. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 123. lpp
  6. Kurzemes Vārds, Nr. 49, 1942. g. 28. februārī, 1. lpp
  7. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 148. lpp
  8. Brīvā Latvija, Nr. 20(1101), 2009. g. 16.-22. maijs , 9. lpp
  9. L.Ozoliņš. Kāvu atblāzmas skartie. Rīga. 2007.