Mazsalaca
| Mazsalaca | ||
|---|---|---|
| Novada pilsēta | ||
.jpg) | ||
| ||
  Mazsalaca | ||
| Koordinātas: 57°51′37″N 25°03′21″E / 57.86028°N 25.05583°EKoordinātas: 57°51′37″N 25°03′21″E / 57.86028°N 25.05583°E | ||
| Valsts |
 Latvija | |
| Novads | Valmieras novads | |
| Pilsētas tiesības | kopš 1928. gada | |
| Vēsturiskie nosaukumi | vācu: Salisburg | |
| Platība[1] | ||
| • Kopējā | 2,9 km2 | |
| • sauszeme | 2,8 km2 | |
| • ūdens | 0,1 km2 | |
| Augstums | 55 m | |
| Iedzīvotāji (2025)[2] | ||
| • kopā | 1 092 | |
| • blīvums | 391,4 iedz./km2 | |
| Laika josla | EET (UTC+2) | |
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | |
| Pasta indeksi | LV-4215 | |
| Mājaslapa |
www | |
 Mazsalaca Vikikrātuvē | ||
Mazsalaca ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Valmieras novadā. Atrodas Salacas labajā krastā, pie Mazsalacas ir viens no gleznainākajiem upes posmiem ar klintīm un alām, lejpus pilsētas sākas Salacas ielejas dabas parks. Attālums līdz Valmierai 45 km, līdz Rīgai — 149 km.
Etimoloģija
[rediģēt | labot pirmkodu]Savu nosaukumu Mazsalaca ieguvusi no Salacas upes, bet vācisko Salisburg (Salacas pils) — pēc dažiem uzskatiem, no lībiešu pils, kas senatnē iespējami atradusies Salacas kreisajā krastā. Nosaukums Mazsalaca tika dots tāpēc, lai to atšķirtu no citām Salacām — Lielās, Vecās un Jaunās, kuras pastāvēja līdz 1925. gadam, kad notika novadu pārdēvēšana.[3] Lībiešu valodā pilsēta dēvēta Piškisalāts.[4]
Vēsture
[rediģēt | labot pirmkodu]
Rajons, kur mūsdienās atrodas Mazsalaca, apdzīvota jau vidējā akmens laikmetā — apmetnes pie Salacas iztekas no Burtnieka datējamas no ap 6000 gadu p.m.ē. Vēlāk novadā apmetušies lībieši, no lībiešu valodas arī cēlusies virkne šī novada ģeogrāfisko nosaukumu, piemēram, upes Salaca, Ķirele, Iģe, Ramata u.c.
Salacas kreisajā krastā Skaņkalnes pagastā, vienu kilometru no Mazsalacas centra atrodas lībiešu pilskalns, kurā tagad atrodas brīvdabas estrāde.[5]
Pirmais apkaimes pieminējums ir Hupeļa hronikā, kurā teikts, ka sāmsalieši 1127. gadā izbraukuši sirojumā uz Rūjienas pilskalnu pa Salacu un tālāk pa Rūju.[5] 1224. gadā krustneši iekaroja šo teritoriju un sāka to pārvaldīt no Rūjienas.[5]
Pirmo baznīcu Mazsalacā, domājams, cēluši 14. gadsimtā, un ap to veidojies draudzes centrs. 1528. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzdāvināja bruņiniekam Vincentam Sēnam īpašumus Mazsalacas apkārtnē, un tas ir pirmais Salisburgas vārda pieminējums dokumentos. 1547. gadā muiža izlēņota tiesnesim Balceram Falkenbergam, no kura uzvārda tā saucas par Valtenbergas muižu.[6] 1780. gadā klasicisma stilā uzcēla muižas galveno ēku.
Mazsalacas Sv. Marijas baznīca dokumentos pirmo reizi minēta 1533. gadā, poļu—zviedru karu laikā tā tika nopostīta. Zviedru Vidzemes laikā ap 1697. gadu baznīca pēc zviedru karaļa Kārļa XI pavēles atkal atjaunota. 1890. gadā tās vietā uzcelta pašreizējā Mazsalacas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīca.
1864. gadā Valtenberģu muižas īpašnieks Arnolds Fītinghofs zemniekiem par dzimtu te iznomāja pirmos 42 apbūves gabalus un šajā vietā sākās pirmo namu celtniecība.[7] Šajā laikā uzcēla pirmo tiltu pār Salacu. Jādomā, ka to veicinājusi ģeogrāfiski izdevīgā atrašanās vieta — jau senatnē šeit krustojušies Rūjienas—Ainažu un Valmieras—Pērnavas un citi apkārtnes apdzīvoto vietu ceļi. 1864. gadā kā Lāsa vilnas kārstuve dibināta vēlākā K. Raiskas vilnas un linu fabrika.[5][6]
Mazsalacas miestiņa iedzīvotāju skaits 1918. gadā sasniedza 1100 cilvēku, tie apdzīvoja 80 namus. 1921. gadā Mazsalacai piešķīra miesta tiesības.[5] Miests attīstījās lēni, pēc gandrīz 10 gadiem — 1927. gadā, iedzīvotāju skaits tajā bija pieaudzis līdz 1210 cilvēkiem. Savukārt namu skaits sasniedza 87.[8] 1928. gadā Mazsalacai piešķīra pilsētas tiesības.
1937. gadā caur Mazsalacu atklāja dzelzceļa līniju Rīga—Rūjiena.
Otrā pasaules kara laikā 1940. gada jūnijā Mazsalacā nodibinājās padomju okupācijas režīms, bet pēc gada — vācu okupācijas režīms. PSRS karaspēks Mazsalacā atkal ienāca 1944. gada 25. septembrī, atkāpjoties vācieši nopostīja dzelzceļu. PSRS varas iestāžu rīkotajās masu deportācijās un arestos cieta daudzi Mazsalacas iedzīvotāji.[9]
Pēc Otrā pasaules kara Mazsalaca turpināja pastāvēt kā tipiska mazpilsēta. Te nebija patstāvīgu uzņēmumu, bet tikai to filiāles, kurām bija ļoti ierobežotas izaugsmes iespējas, jo galvenie finanšu resursi atradās pamatuzņēmumos. 1970.—1980. gados Mazsalacas lauku teritorijā bija vērojami pirmie panākumi liela mēroga lauksaimniecībā. 1977. gadā atjaunoja dzelzceļa līniju (atkal slēgta 1996. gadā).[7]
1988. gada rudenī izveidojas Latvijas Tautas Frontes Valmieras rajona nodaļas Mazsalacas grupa, kurā bija vairāk nekā 300 biedri. Pēc gada sāka iznākt LTF Mazsalacas grupas un LNNK grupas laikraksts "Mazsalacas Vēstis".
Pēc neatkarības atjaunošanas pilsētā notika ražošanas uzņēmumu privatizācija un uz kolhozu bāzes izveidojās jaunas zemnieku saimniecības.[5]
Ģeogrāfija
[rediģēt | labot pirmkodu]
Mazsalacas pilsēta atrodas Vidzemē pie Salacas upes tās augštecē. Tā sadalās senākajā lejaspilsētas un lielākajā augšpilsētas daļā. Lejaspilsēta atrodas uz senas upes sengultnes zemā līdzenuma, bet augšpilsēta novietojusies pie senkrasta uz plaša, augsta līdzenuma, kas atrodas uz ziemeļiem no upes.[10] Pie Mazsalacas ir Tālavas zemienes Burtnieka līdzenuma mala. Salacas ielejā redzami pamatiežu atsegumi — Burtnieku un Salacas svītu smilšakmeņi. Dažviet vēl ir novērojami ledāja sabīdīti drumlinu valņi ar purvainām starpieplakām. Izplatīta smilts un māls.
Salacas līmenis ir 38 m vjl., Sniedzēnu kalns pa kreisi no tilta — 56 m vjl, bet pilsētas ziemeļu nomalē Ragana atrodas 60 m vjl. Izplatīti egļu un eglu-priežu meži ar bērzu un alkšņu piejaukumu. Aizsargātie dabas parka meži pieder pie izcilām audzēm. Pie Mazsalacas ir daudz aizsargājamo dabas pieminekļu.
Uz dienvidiem un rietumiem no Mazsalacas ir Skaņkalnes pagasts. Lauku teritorija ziemeļos robežojas ar Ramatas pagastu, austrumos ar Sēļu un Jeru pagastu un rietumos ar Vecates pagastu.[9]
Iedzīvotāji
[rediģēt | labot pirmkodu]Mazsalacā iedzīvotāju skaits palielinājās galvenokārt 20. gadsimta 1. pusē, bet 70. gados bija novērojams kritums. Pirms Otrā pasaules kara Mazsalaca bija vislatviskākā Latvijas pilsēta un mūsdienās tajā aizvien ir liels latviešu īpatsvars.[9]
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Ievērojami cilvēki
[rediģēt | labot pirmkodu]Mazsalacā dzimuši un/vai dzīvojuši:
- Gustavs Ērenpreiss (1891—1956) — velosipēdu izgatavotājs;
- Augusts Kirhenšteins (1876—1963) — mikrobiologs un politiķis;
- Valters Hirte (1913—1983) — koktēlnieks;
- Ansis Epners (1937—2003) — kinorežisors;
- Oskars Perro (1918—2003) — leģionārs un rakstnieks.
Reliģija
[rediģēt | labot pirmkodu]No Mazsalacas draudzes 1924. gadā radās ierosinājums atzīmēt Mātes dienu, kas ieviesās visā Latvijā un ko atzīmē maija otrajā svētdienā. Sākot ar 1921. gadu izplatījās arī Mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars, kas parasti notika novembra priekšpēdējā svētdienā.[3][5]
Tūrisma objekti
[rediģēt | labot pirmkodu]- Līgojošais trošu tilts pāri Salacai no muižas uz Lībiešu pilskalnu;
- Prāmja jeb Āža krogs pie bijušās pārceltuves;
- Skaņākalna dabas parks uz rietumiem no pilsētas;[12]
- Valtenberģu muiža, tagad — skola, un tās parks;
- Luterāņu baznīca ar 14. gadsimtā celtu vecāko daļu;
- Novada muzejs.[7]
Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- ↑ «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 7 Janvāris 2025.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 10 Oktobris 2025.
- 1 2 Atis Sloka. Kur Salaca līkločus met. Mazsalacas novads, 1998. ISBN 9984-19-014-5.
- ↑ «Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz». www.keeleveeb.ee. Skatīts: 2023-07-30.
- 1 2 3 4 5 6 7 J. Reinvalds. Mazsalaca. Daba. Vēsture. Izglītība. Kultūra, 1997.
- 1 2 Valdis Avotiņš, Ints Lukss, “Salacas pērles”, AGB, Rīga, 2002. ISBN 9984-663-39-6.
- 1 2 3 Ilze Mitāne. Mazsalaca. Jumava, 2008. ISBN 978-9984-38-307-1.
- ↑ Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Rīgā, 1931. g., 42.lpp
- 1 2 3 Enciklopēdija Latvijas Pilsētas. Rīga : Apgāds "Preses Nams". 1999. ISBN 978-9984-00-357-3.
- ↑ Reinis Cukurs. Mazsalacas pilsēta un apkārtne. Mazsalacas pilsētas valde, 1940. 49. lpp.
- ↑ OSP
- ↑ Sinhronizācija Valmiera. «Aicinām uz Skaņākalna Dabas parku!». Valmieras novads (latviešu), 2024-06-17. Skatīts: 2024-06-21.
Skatīt arī
[rediģēt | labot pirmkodu]Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]- Mazsalacas pilsētas mājaslapa
- Mazsalacas pilsētas plāns
- Reinis Cukurs. Mazsalacas pagasta hronika 1127—1941 Arhivēts 2022. gada 30. janvārī, Wayback Machine vietnē.
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||
| ||||||||||
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|