Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmets

	Osmaņu impērijas vēsture
Laikmeti
Uzplaukums (1299–1453) Bezvaldnieku laiks
Izplešanās (1453–1683)
Stagnācija (1683–1827) Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets
Panīkums (1828–1908) Reformas 1. konstitūcijas laikmets
Sabrukums (1908–1922) 2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana
Grafiks:Gadu gaita

Otrā parlamenta periods (osmaņu turku valodā: ايکنجى مشروطيت دورى, turku valodā: İkinci Meşrûtiyyet Devri) Osmaņu impērijā sākās 1908. gadā līdz ar Jaunturku revolūciju, kad sultāns Abdulhamids II bija spiests atjaunot konstitucionālas monarhijas iekārtu. Šādā valsts iekārtā valdnieka dinastija ievērojami zaudēja varu un tika sarīkotas vairākas vēlēšanas, kurās arvien lielāku varu ieguva Savienības un progresa komiteja.

Revolūcija un konstitūcijas pieņemšana

Demonstrācija Konstantinopoles Sultanahmetas rajonā (1908).

1908. gada 3. jūlijā Balkānos sākās Jaunturku revolūcija, kuras idejas ātri izplatījās visā impērijā un tā rezultātā sultāns bija spiests atjaunot 1876. gada konstitūciju un atjaunot parlamenta darbību. Nemierus izraisīja sultāna ieviestie stingrie ierobežojumi un politika. Revolūcijas organizatori un viņu atbalstītāji vēlējās, lai Osmaņu impērija paliktu nemainīga un tādēļ viņus nevar saukt par īsteniem revolucionāriem. Nemierniekus visvairāk uztrauca ikdienišķas un personiskas dabas problēmas, nevis valsts nākotne. Jaunā valsts iekārta bija izveidojusi jauna veida armijas vadību, kur virsnieku izcelsme nebija tik svarīga un viņus vairāk interesēja jaunas idejas, kas nāca no rietumu valstīm. Jaunie virsnieki, pretēji galmam tuvu stāvošajiem virsniekiem, vairs neatbildēja arī par valsts pārvaldes jautājumiem un tādēļ radās jauni amati, kas nodarbojās tikai ar valsts pārvaldi.

Pirmais sasaukums (1908)

Pēc konstitūcijas atjaunošanas, tika atjaunota iekārta, kas bija darbojusies līdz 1876. gadam un agrākie parlamentārieši, kas bija strādājuši pirms 33 gadiem, tagad atkal bija sabiedrības priekšgalā, bet vairāk tikai simboliski, nekā praktiski.

1908. gada vēlēšanās lielu pārsvaru guva Savienības un progresa komiteja, atstājot otrā plānā Liberālo savienību, kuras priekšgalā bija princis Sabahaddins. Liberāļi bija daudz brīvāki savos uzskatos, viņi bija tuvāki galmam un viņiem simpatizēja britu politika. Jaunajā parlamentā tika ievēlēti 142 turki, 60 arābi, 25 albāņi, 23 grieķi, 12 armēņi, divi hunčaki, pieci ebreji, četri bulgāri, trīs serbi un viens vlahs. Savienības un progresa komiteja ieguva 60 balsis.

Jaunie turki, nokļuvuši pie varas, sāka ieviest jaunus noteikumus, lai veicinātu Osmaņu impērijas modernizāciju. Tika sekmēta rūpniecības attīstība un dažādas valsts pārvaldes reformas, bet pašvaldību reformas sāka arvien vairāk centralizēt valsts varu. Šī grupa vēlējās izveidot centralizētu un spēcīgu valsts pārvaldes aparātu un mazināt jebkādu jaunu ideju pārņemšanu no ārvalstīm. Toties prinča Sabahaddina grupējums centās decentralizēt varu un arvien vairāk sekmēja dažādu rietumu ideju ieviešanu.

Savienības un progresa komitejai izdevās panākt tiesību sistēmas sekularizāciju un uzsākt sieviešu izglītības finansēšanu. Viņi panāca arī nelielas izmaiņas valsts pamatskolās, bet viņiem neveicās ārpolitikā.

Jaunie turki centās atrast risinājumus impērijas sakaru un transporta modernizācijai bez nokļūšanas kāda Eiropas grupējuma vai ne-musulmaņu pakļautībā. Eiropiešiem jau piederēja daļa no Osmaņu dzelzceļa (1914. gadā: 5’991 km) un jau kopš 1881. gada valsts ārējo parādu administrēja eiropieši. Faktiski impērija bija kļuvusi par ekonomisku koloniju.

Pretapvērsums un 31. marta sadursme

1909. gada 13. aprīlī (13. martā, pēc Osmaņu kalendāra) notika sacelšanās pret revolucionāriem, jo jauno sistēmu nevarēja pieņemt lielais fundamentālistu grupējums.

Otrais sasaukums (1912)

1912. gadā Savienības un progresa komiteja jau bija ceturto gadu pie varas un 1911. gada beigās bija izveidojusies un nostiprinājusies opozīcija ar Brīvības un Antantes partija. Neskatoties uz to, Savienības un progresa savienība atkal guva virsroku, bet drīz (1912. gada 5. augustā) parlamenta darbu pārtrauca Balkānu karš pret Osmaņu impēriju, jo valstī atkal tika ieviests ārkārtas stāvoklis.

Pēc Balkānu kariem, Osmaņu impērijā faktiski palika tikai divas galvenās tautības: turki un arābi. Tika sarīkotas jaunas parlamenta vēlēšanas un tajās vislielāko daļu vietu ieguva musulmaņi, turpretī armēņu skaits gandrīz nemainījās. Savienības un progresa komitejas vietu skaits bija gandrīz divkāršojies, bet tās iekšienē radās jaunas nesaskaņas, kas to vājināja, jo tagad minoritātes bija palikušas vēl nemanāmākas. No Balkāniem pārceltie musulmaņi tika izvietoti Anatolijas rietumos un tas radīja jaunas nesaskaņas, jo armēņi kopš 1453. gada baudīja īpašu valsts aizsardzību.

1913. gadā galvenais politiskais jautājums bija armēņu un arābu musulmaņu attiecības un prasības. Osmaņu impērijas 19. gadsimta politikā galvenais jautājums bija Balkānu tautu prasības par lielāku varas decentralizāciju. 1913. gadā šādas pašas prasības sāka izvirzīt arī impērijas austrumu provinces. Līdz ar lielākās daļas kristiešu atšķelšanās pēc Balkānu kariem, Osmaņu politikā tika meklēti jauni virzieni, kur islāms bija centrālais dzinējspēks. Tā kā „ārējie spēki” šajā politikā bija vairumā kristieši, tika uzsākta politika „viņi un mēs”. Savienības un progresa komiteja 1913. gadā arvien biežāk izmantoja šādu populistisku politiku, lai paliktu pie varas. Impērijā sāka veidoties jauni komitejas atbalsta klubi un komiteja ar savu islāma propagandu un antiimperiālistisko retoriku arvien vairāk apdraudēja tradicionālo valsts pārvaldi, kas vēlāk izrādījās par galveno iemeslu tās sagrāvei.

Apvērsums (1913)

Viens no Jauno turku vadītājiem Envers pašā kopā ar citiem līdzzinātājiem no Lielās portas, 1913. gada 23. janvārī iebruka valdības sēdes laikā un Jakups Džemils nošāva kara ministru Nazimu pašā un ar varu gāza Mehmeda Kamila pašā valdību.

Viens no galvenajiem apvērsuma iemesliem bija Osmaņu impērijas graujošā sakāve Balkānu karos. Tika izveidota jauna valdība, ko vadīja Savienības un progresa komiteja ar Mahmudu Ševketu pašā priekšgalā, bet viņu nogalināja 1913. gada 11. jūnija atentātā. Viņa vietā par valdības vadītāju iecēla Saidu Halimu pašā.

Trešais sasaukums (1914)

1914. gadā tika sarīkotas jaunas, vienas partijas vēlēšanas un Savienības un progresa komiteja ieguva visas deputātu vietas. Faktiski visa vara bija nokļuvusi iekšlietu ministra Mehmeda Talata pašā, kara ministra Envera pašā un jūrniecības ministra Džemala pašā rokās. 1917. gadā Talats pašā kļuva par lielvezīru.

Pirmais pasaules karš

Sevišķas slepenības apstākļos notika sarunas, kuru rezultātā Savienības un progresa komitejas darba grupa vienojās par Osmaņu impērijas savienību ar Vācijas Impēriju Pirmajā pasaules karā. Līdz ar to impērija kļuva par Centrālo lielvalstu savienības locekli un iesaistījās karadarbībā. Osmaņu impērija palika izolēta līdz ar Bulgārijas sabrukumu un Vācijas kapitulāciju.

Savienības un progresa komitejas beigas

1918. gada 13. oktobrī Talats pašā un Savienības un progresa komitejas valdība atkāpās un mēneša beigās uz Lielbritānijas kuģa Egejas jūrā tika noslēgts Mudrosas pamiera līgums. 2. novembrī Envers pašā kopā ar Talatu pašā un Džemalu pašā aizbēga trimdā no Konstantinopoles.

Ceturtais sasaukums (1919)

Skatīt arī rakstu: Konstantinopoles okupācija

Konstantinopoles okupācijas laikā Sabiedroto vadībā notika pēdējās Osmaņu parlamenta vēlēšanas.

Okupācija (1920. gada janvāris)

1919. gada decembrī notika pēdējās Osmaņu impērijas parlamenta vēlēšanas. Jaunais 140 deputātu lielais parlaments sastāvēja vairākumā no Anatolijas un Rumēlijas tiesību aizstāvības savienības (turku valodā: Anadolu ve Rumeli Müdafaa-i Hukuk Cemiyeti) locekļiem ar Mustafa Kemalu pašā priekšgalā. Viņš 1920. gada 12. janvārī Ankarā atklāja ceturto un pēdējo parlamenta sesiju.

Nacionālais zvērests (1920. gada februāris)

Neskatoties uz īso pastāvēšanas laiku un ārkārtējiem apstākļiem, pēdējais sasaukums spēja pieņemt vairākus svarīgus lēmumus, kas apkopoti t.s. „Nacionālajā zvērestā” (turku valodā: Misak-ı Milli).

Likvidēšana (1920. gada marts)

15. marta naktī britu karaspēka vienības ieņēma vairākas svarīgas valdības un parlamenta ēkas un arestēja piecus parlamenta locekļus. Operāciju laikā britiem pretojās 10. divīzija un mūzikas skolas studenti, no kuriem vismaz desmit gāja bojā (precīzs bojāgājušo skaits nav zināms). 18. martā parlaments tomēr sanāca uz savu pēdējo sēdi. Parlamenta prezidijs tika apklāts ar melnu pārklāju, arestēto parlamentāriešu piemiņai un parlaments apstiprināja un sabiedrotajiem nosūtīja protesta vēstuli, kurā nosodīja piecu parlamentāriešu apcietināšanu.

Līdz ar 18. marta sēdi uzskatāms, ka tika izbeigtas ierastās parlamentārisma tradīcijas Osmaņu impērijā un sultāns, kas bija palicis vienīgais impērijas vadītājs, tika pakļauts sabiedroto ietekmei. 11. aprīlī sultāns Mehmeds VI izdeva paziņojumu par parlamenta atlaišanu un apmēram simt politiķi tika nosūtīti trimdā uz Maltu.

Vairāk kā simts citu parlamentāriešu devās uz Ankaru un sastādīja jaunizveidotās Turcijas Lielās nacionālās asamblejas kodolu. 5. aprīlī

Skatīt arī

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Osmaņu impērijas otrās konstitūcijas laikmets.
Īsa Osmaņu impērijas un Turcijas Republikas vēlēšanu vēsture, Turcijas Rūpniecības un tirdzniecības kamera Arhivēts 2016. gada 21. februārī, Wayback Machine vietnē.
Osmaņu parlamenta deputātu saraksts (1912. gada aprīlis—augusts): angļu valodā