Osmaņu impērijas stagnācija

	Osmaņu impērijas vēsture
Laikmeti
Uzplaukums (1299–1453) Bezvaldnieku laiks
Izplešanās (1453–1683)
Stagnācija (1683–1827) Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets
Panīkums (1828–1908) Reformas 1. konstitūcijas laikmets
Sabrukums (1908–1922) 2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana

Osmaņu impērijas stagnācija (1683-1827) ir laika posms, kura sākumā impērija aptvēra lielāko teritoriju vēsturē. Šajā laika posmā Osmaņu impērija bija stipra militārā ziņā, bet pēc tam tā zaudēja savu militāro spēku un tā rezultātā zaudēja arī ievērojamu teritoriju. 1683. gada Vīnes kauja iezīmēja impērijas vistālāko robežu Eiropā.

Ahmeds II (1603—1617)

Ahmeds II

Pēc Osmaņu impērijas sakāves kaujā pie Vīnes, Savojas prinča Eižēna vadībā tika izcīnītas vairākas uzvaras Lielajā turku karā. Līdz 1699. gadam austrieši bija iekarojuši Ungāriju un tajā pašā gadā tika parakstīts Karlovicas līgums. Turpmāko karu rezultātā 18. gadsimtā tika noslēgti:

• Pasarovicas līgums;
• Belgradas līgums;
• Nisas līgums.

Uzskaitītie līgumi Eiropas dienvidaustrumos iezīmēja jaunās robežas starp Osmaņu impēriju, Hābsburgiem un Krievijas Impēriju.

Mustafa II (1695—1703)

Mustafa II

Mustafa II centās atrast iespēju apturēt austriešu iespiešanos viņa impērijā un pats vadīja 1697. gadā kauju par Ungāriju. Zentas kaujā viņu pilnībā sakāva Savojas princis Eižens un atkal osmaņiem nācās piekāpties, noslēdzot jaunus līgumus. Saskaņā ar 1699. gada Karlovicas līgumu, Mustafa II nācās cedēt Austrijai Ungāriju un Transilvāniju, Venēcijas Republikai Moreju, kā arī bija jāizved karaspēks no Polijas Podolijas novada. Viņa valdīšanas laikā Krievijas imperators Pēteris I bija iekarojis osmaņu cietoksni Azovu pie Melnās jūras (1697).

Ahmeds III (1703—1730)

Ahmeds III

Zviedrijas karalis Kārlis XII bēga uz Osmaņu impēriju pēc sakāves Ziemeļu karā pret Krievijas Impēriju. 1710. gadā viņš pierunāja sultānu Ahmedu III pieteikt Krievijai karu un Prutas kaujā osmaņi, Baltadži Mehmeta pašā vadībā guva lielāko uzvaru pār Krieviju. Pēc uzvaras Krievijai nācās piekāpties un nojaukt Taganrogas cietoksni, atdot osmaņiem Azovu un pārtraukt jebkādu iejaukšanos Polijas-Lietuvas lietās.

Līgumā, ko Krievijas cars bija spiests parakstīt, Osmaņu impērija panāca Azovas atgriešanu, Krievijas fortu likvidēšanu un apsolījumu neiejaukties Polijas vai kazaku lietās. Neapmierinātība ar līguma nosacījumiem bija tik atklāta, ka līguma parakstīšanā Konstantinopolē gandrīz izcēlās jauns karš.

1715. gadā Venēcijas Republikai tika atkarota Moreja un tādēļ izcēlās jaunas militāras sadursmes ar Austriju. Militārajos konfliktos Austrija iekaroja Belgradu (1717). Konfliktā kā vidutāji iesaistījās Anglija un Nīderlande un 1718. gadā tika noslēgts Pasarovicas miera līgums, ar kuru osmaņiem atļāva paturēt Venēcijai atkaroto teritoriju, bet bija jāatsakās no Ungārijas.

Pateicoties vietējo cilšu kvēlajam garam un dabas apstākļiem, Persijas karā osmaņiem izdevās gūt vairākas uzvaras, nedaudz iegrožojot Persijas armiju. Tomēr pēc dažiem gadiem karš osmaņus vairs nelutināja ar panākumiem.

Mahmuds I (1730—1754)

Mahmuds I

1731. gadā Krievijas Impērija pasludināja Kabardu (teritorija Terekas upes apvidū starp Kaspijas un Melno jūru) par teritoriju, kas pieder tās padotajiem cirkasiešiem. Krievijas prasība tika pamatota ar to, ka tie cirkasiešus uzskatīja par Ukrainas kazakiem, kas tur pārcēlušies no Terki pilsētas Krievijā. Cars uzskatīja, ka šie kristieši ir joprojām uzskatāmi par viņa padotajiem, bet Krimas tatāri tos tiranizējot, likuši kļūt par musulmaņiem un pārcelties uz dzīvi Kabardā. Līdz ar to, cars uzskatīja sevi par tiesīgu viņu valdnieku tā pat, kā agrāk viņš bija atzinis cirkasiešus par sultāna padotajiem, jo viņi bija musulmaņi. Osmaņi atteicās pieņemt šādu etnisko politiku, jo uzskatīja, ka pirms deviņiem gadiem noslēgtā vienošanās paliek spēkā, atstājot cirkasiešus sultāna padotībā.

Karš ar Krieviju risinājās Krimā, Valahijā un Moldāvijā. Krievija ieguva lielāko Besarābijas daļu, bet Austrija gandrīz neko nepanāca, jo osmaņi atkaroja Belgradu un Serbijas ziemeļus.

Persijas karā osmaņu spēkiem nācās stāties pretī izcilam karavadonim Nadiram šaham. Osmaņu impērija paturēja savā varā Bagdādi, bet zaudēja persiešiem Armēniju, Azerbaidžānu un Gruziju.

Mustafa III (1757—1774)

Pēc Ragihba pašā nāves (1763), Mustafa III valsts vadību pārņēma savās rokās. Viņš nemācēja piemeklēt labus padomniekus un karavadoņus, jo bija stūrgalvīgs un pārsteidzīgs. Tomēr ar savu uzcītību un talantu, viņš spēja aizstāvēt Osmaņu impērijas intereses.

Abdulhamids I (1774—1789)

Osmaņu impērija 1774. gadā bija spiesta parakstīt Kičikkainardžas līgumu pēc katastrofāliem zaudējumiem karā ar Krieviju.

Selims III (1789—1807)

Selims III centās veikt valsts iekārtas reformas, lai uzlabotu tās efektivitāti, bet viņu nogalināja jeničeru sacelšanās laikā, jo viņš vēlējās izveidot jaunu karaspēka un jūras spēku iekārtu.