Pēdakmeņi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pēdakmeņi ir mākslīgi vai dabīgi veidojušies kultakmeņi ar cilvēka pēdas vai plaukstas veida vai dzīvnieku pēdas veida nospiedumiem. Latviešu mitoloģijā pēdakmeņus galvenokārt saista ar Velna darbību, un kā kulta priekšmeti tie varētu būt veidojušies Akmens laikmeta beigās un Bronzas laikmeta sākumā,[1] vācēju-mednieku ciltīm pārejot no zvejniecības un medniecības uz lopkopību un zemkopību un kļūstot par vietsēžiem, kas mainīja arī ticējumus.[2]

Pirmais pēdakmeņus kā atsevišķu kultakmeņu grupu 1930. gados aprakstīja vēsturnieks Arturs Štāls. 1961. gadā par šo tēmu rakstīja arī arheologi Jānis Graudonis un Vladislavs Urtāns, bet kopš 1970. gadu otrās puses kultakmeņu pētīšanai pievērsies V. Urtāna dēls vēsturnieks un arheologs Juris Urtāns.[3] Līdz 1990. gadam bija apzināti 107 pēdakmeņi[3], un tie lielāko tiesu atrodas nomaļās un grūti piekļūstamās vietās[1], taču kopš tā laika atklāto pēdakmeņu skaits Latvijā vairākkārt pieaudzis.[3]

Visvecākais zināmais pēdakmens ir Pastamuižas Velnakmens, kura vārdā 1451. gadā nosaukta netālā Pastamuiža. Tas ir arī senajos vācu rakstos visbiežāk pieminētais un agrīnajā latviešu teiku literatūrā un ceļvežos visvairāk aprakstītais pēdakmens.[3] Pēdakmeņi plaši izplatīti arī citur Eiropā,[1] piemēram, Baltkrievijā, kur pie tiem pēc baznīcu dievkalpojumiem noliktas baznīcā iesvētītās veltes,[3] bet Karēlijā un Skandināvijā atrodami daudzi pēdveida iekalumi klintīs.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 215. lpp. ISBN 5-89960-044-6.
  2. 2,0 2,1 Juris Urtāns. Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. Rīga : Avots, 1990. 9.—11. lpp. ISBN 978-5-401000-17-0.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Guntis Eniņš. «Pa pēdakmeņu noslēpumu pēdām». Latvijas Avīze, 2012. gada 20. augusts. Skatīts: 2018. gada 30. maijā.