Pēteris Šnore

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Šnore
Pēteris Šnore
Personīgā informācija
Dzimis 1860. gada 29. septembrī
Liepupes pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1928. gada 25. decembrī (68 gadi)
Rīga
Tautība latvietis
Nodarbošanās jūrnieks, kuģu kapteinis
Vecāki Miķelis (1826-1867), Dārta Šnore (Vikmane, 1830-1905)
Brāļi Jānis, Mārtiņš Miķelis (1863-1889)
Dzīvesbiedre Alīde Vikmane (1868-1941)
Bērni Anna Leontīne, prec. Lauks (1888), Tekla Albertīne prec. Dāvis (1891), Visvaldis Eduards (1895), Reinis Aleksandrs (1899), Rauls Edmunds (1901), Austars Raimunds (1906)

Pēteris Šnore (vecajā ortogrāfijā Schnore, 1860-1928) bija latviešu kuģu kapteinis, savstarpējās kuģu apdrošināšanas biedrības vadītājs. Ar Latvijā būvēto burinieku "Rota" veica transatlantiskos braucienus uz Ameriku (1886), kā pirmais latviešu kapteinis šķērsoja ekvatoru kuģojumā uz Dienvidameriku (1887).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1860. gada 29. septembrī Liepupes pagastā Ūķu māju saimnieka Miķeļa Šnores un viņa sievas Dārtes, dzim. Vikmanes, piecu bērnu ģimenē. Mācījās Liepupes draudzes skolā, Limbažu apriņķa skolā. Pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma 1874. gadā iestājās Ainažu jūrskolā, 1879. gadā ieguva tālbraucēja stūrmaņa un 1881. gadā - tālbraucēja kapteiņa tiesības. Pēteris Šnore vadīja Liepupē būvētos buriniekus Peter Paul (1881-1885) un Rota (1886-1891). 1886. gadā viņš ar trīsmastu barkentīnu "Rota" sasniedza Ziemeļamerikas krastus, 1887. gadā Rosario ostu Argentīnā. P. Šnore papildināja jūrnieku ekipējumu ar paša izstrādātām glābšanas ierīcēm. 1891. gadā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Rīgā, darbojās Rīgas savstarpējās jūras apdrošināšanas biedrībā "Laima" kā tās dibinātājs un direktors (1894-1914), bija kuģniecības sabiedrības "Austra" valdes loceklis, Francijas kuģu klasificēšanas biedrības Bureau Veritas eksperts. Darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā, vadīja kuģniecības nodaļas latviešu laikrakstos.

Pirmā pasaules kara kopā ar ģimeni pārcēlās uz Tālajiem Austrumiem, dzīvoja Nikolajevskā pie Amūras, pēc kara beigām bija kuģu kapteinis Hakodatē, Japānā (1920-1922) un namu pārvaldnieks Šanhajā, Ķīnā (1923-1924), kur izdeva grāmatu The wonderful mechanisms of the Universe, kurā iztirzāja Einšteina relativitātes teoriju. Uzrakstīja "Latvju jūrnieku himnu" un "Dzimtenei", kurai mūziku sacerēja A. Valle. 1924. gadā atgriezās Latvijā nodarbojās ar astronomiju, bija Francijas Astronomu biedrības biedrs. Sarakstīja vairākas mācību grāmatas par jūrniecības tēmu.

Miris 1928. gada 25. decembrī, apbedīts ģimenes kapa vietā Rīgas Meža kapos.[1]

Izgudrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1910. gadā Pētera Šnores izgudrotie no ziemeļbriežu spalvām un gumijas bumbām izgatavotie glābšanas aparāti (kamzolis, josta, silksna un cisa) ieguva godalgu izstādē un tika plaši lietoti uz latviešu kuģiem.[2]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gadā netālu no Liepupes ietekas jūrā, kur 19. gs. atradās Ūķu burukuģu būvvieta, atklāja "Burinieka akmeni" ar tēlnieka Viļņa Titāna iecirsto uzrakstu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. nekropole.info
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 41787. sleja.
  3. Salacgrīvas burinieki šķērsoja Atlantiju Gunita Ozoliņa, Diena, 1998. gada 12. jūnijs