Rauls Šnore
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Rauls Edmunds Šnore (dzimis 1901. gada 19. martā, miris 1962. gada 24. februārī) bija latviešu arheologs un numismāts. Rīgas Pilsētas vēsturiskā muzeja direktors (1936—1941).
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1901. gada 19. martā Rīgā kuģu kapteiņa Pētera Šnores (1860—1928) ģimenē. Mācījās Viļa Olava tirdzniecības skolā (1908—1911) un Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā (1911—1915). Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, kur mācījās Nikolajevskas pie Amūras reālskolā (1915—1919). Krievijas pilsoņu kara laikā iestājās Imantas pulkā (1919—1920).
Pēc atgriešanās dzimtenē bija Izglītības, vēlāk Iekšlietu ministrijas ierēdnis (1920—1923). Līdztekus studēja Latvijas Universitātes arhitektūras (1920—1922), pēc tam vēstures fakultātē (1922—1932), piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās, t.sk. Zviedrijā (1929).[1]
1928. gadā apprecējās ar arheoloģi Elvīru Vilciņu.
Bija Krāslavas ģimnāzijas skolotājs (1928—1930), pēc tam LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes subasistents (1930—1931) un Valsts vēsturiskā muzeja arhivāra palīgs (1930—1932), preparators (1932—1933). Papildinājās Stokholmas Baltijas institūtā (1931), apmeklēja muzejus Stokholmā, Upsalā, Visbijā u.c. 1933. gadā Šnore saņēma Kristapa Morberga stipendiju un devās papildināt zināšanas arheoloģijā un numismātikā Londonas, Kembridžas un Oksfordas muzejos.[1]
Pieminekļu valdes vecākais inspektors (1934—1935), Rīgas pilsētas monētu krātuves pārzinis (1935—1936), Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja direktors (1936—1941). Papildinājās Berlīnē un Hamburgā (1939).[2] 1939. gadā viņš vadīja arheologu grupu, kas senās Rīgas ostas akvatorijā teritorijā starp tagadējo Vaļņu, Rīdzenes un 13. janvāra ielu aptuveni 6,5 metrus zem tagadējā ielas līmeņa Vecrīgā atsedza sena kuģa atliekas, t.s., Rīgas kuģi, kas bija nogrimis netālu no Rīgas upes kreisā krasta.
Otrā pasaules kara laikā pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada jūlijā Raulu Šnori kā nacionāli noskaņotu latvieti atstādināja no muzeja direktora pienākumiem, 1942. gada 1. janvārī viņu pārcēla darbā uz Cēsīm par Centrālā vēstures muzeja Cēsu nodaļas vadītāju ar uzdevumu pārraudzīt arī Valmieras un Valkas muzejus.[3]
1942. gadā viņš pētīja Priekuļu pagasta Kalna Kunču akmeņu krāvumu, 1943. gadā Drabešu pagasta Rakstupītes senkapus. Papildinājis Cēsu Vēstures un mākslas muzeja fondus. No 1942. gada oktobra līdz 1943. gada jūlijam bija Cēsu Valsts ģimnāzijas latīņu valodas skolotājs. Izglāba no aizvešanas uz Vāciju Cēsu Vēstures un mākslas muzeja fondus,[4] kas tika nobēdzināti Centrālā vēstures muzeja pagrabos. Lai izvairītos no šīs darbības sekām, muzeja direktors Valdemārs Ģinters komandēja viņu uz muzeja Ventspils nodaļu. 1945. gada sākumā vācu kara žandarmi arestēja Raulu Šnori par uzturēšanos Kurzemē bez atļaujas un izvairīšanos no darba dienesta Vācijā, ievietoja Liepājā izmeklēšanas cietumā, no kura viņu atbrīvoja tikai pirms kara beigām.[1] 1945. gada 8. maijā Šnore no Ventspils ar velkoni "Rota" devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, bet ceļā to aizturēja padomju karakuģis.
Pēc atgriešanās Rīgā Šnori iecēla par Rīgas pilsētas Doma muzeja direktora vietnieka vietas izpildītāju, bet rudenī par docentu Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes Seno laiku vēstures katedrā.[1] 1946. gada 4. janvārī viņu apcietināja par Latvijas neatkarības laika relikviju slēpšanu, ar kara tribunāla spriedumu 1946. gada 15. aprīlī notiesāja par dzimtenes nodevību un izsūtīja uz 10 gadiem soda nometnē Krievijas PFSR.[5][4] Veselības stāvokļa dēļ ar Mordоvijas APSR Augstākās tiesas lēmumu 1955. gada 25. janvārī viņu atbrīvoja no nometnes kā nedziedināmi slimu.
Pēc atgriešanās Latvijā viņš turpināja strādāt kā arheologs Elvīras Šnores vadītajos izrakumos Ludzas Šelupinkos, Budjankā, Kivtos, apzināja Lielā Ludzas ezera krastus, kā arī tulkoja krievu valodā rakstus, t.sk. monogrāfijas "Nukšu kapulauks" (1957) un "Asotes pilskalns" (1961). Vienlaicīgi viņš nopietni strādāja pie vairākiem aktuāliem Latvijas arheoloģijas jautājumiem — saimniecības vēstures, arheoloģijas terminoloģijas jautājumiem, Latvijas arheoloģiskās kartes izveidošanas, arheoloģisko senvietu aprakstīšanas un kartografēšanas, viņu uztrauca arī arheoloģijas pieminekļu aizsardzības jautājumi.[1] 1960. gadā Latvijas PSR Augstākā tiesa noņēma Raulam Šnorem sodāmību.[1]
Miris 1962. gada 24. februārī Rīgā. Apbedīts 1. Meža kapos.[6]
Reabilitēts 1995. gada 31.janvārī.[1]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas Universitātes I godalga (1929. gadā par darbu "Dzelzs laikmeta latviešu ornaments")[1]
- Kr. Barona prēmija (1931. un 1937. gadā par darbiem "Dzelzs laikmeta latviešu rotas adatas", "Seno monētu atradumi")[1]
- Triju Zvaigžņu ordenis[1]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Rauls Šnore. Agrais un vidējais dzelzs laikmets: (1.—8. g.s. pēc Kr.). Rīga: 1936. — 63 lappuses
- Izrakumi Doles pag. Klaņģu pilskalnā. Senatne un Māksla. 1936.1. 57.-69.lpp.
- Izrakumi Salenieku "Kara kapos" Makašānu pagastā. Senatne un Māksla. 1936.2., 25.-46.lpp.
- Latvijas aizvēstures kartes. Latvijas Universitātes Raksti. 1.sēj. Filoloģijas un Filozofijas fakultātes sērija.1936
- Senā Rīgas nauda (Rīgas virsbīskapijas monētas). Senatne un Māksla. 1936. 3., 77.-86.lpp.
- 11. gs. sudraba depozīts Salgales Rijniekos. Senatne un Māksla. 1936. 4., 119.-126. lpp.
- Seno monētu atradumi Latvijā. Vēstures atziņas un tēlojumi. Rīga, 1937. 27.- 44.lpp.
- Koka senlietu atradumi Rīgā. Tautas vēsturei. Rīga, 1938. 111.-114.lpp.
- Trešais kapu uzkalniņš 2.-6. gs. kapu laukā Īles Gailīšos. Senatne un Māksla.1938.3., 59.- 81.lpp.
- Francis Balodis, Rauls Šnore. Latviešu kultūra senatnē. Rīga: Pieminekļu valde, 1937.
- Rauls Šnore. Latviešu dziesmu svētku izstāde. 1938. — 46 lpp.
- Cirmas ezera krastā. S. Eleres zīmējumi. Bērnība, Nr.1 un Nr.2 (01.01.1958, 01.02.1958)
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Andris Caune. Arheologi Elvīra Šnore (1905—1996) un Rauls Šnore (1901—1962): bibliogrāfija, vēstules, laikabiedru atmiņas. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. — 142 lappuses
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 Antonija Vilcāne. «Rauls Šnore». Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija: personālijas, avoti, termini. Skatīts: 2021-09-19.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 41 788—41 789. sleja.
- ↑ «Rasa Pārpuce. RAULA ŠNORES PĀRSKATS PAR RĪGAS PILSĒTAS VĒSTURES MUZEJA DARBĪBU NO 1940. GADA AUGUSTA LĪDZ 1941. GADA JŪLIJAM». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 15. aprīlī.
- ↑ 4,0 4,1 «Rauls Šnore». Novadnieks (latviešu). Cēsu Centrālā Bibliotēka. Skatīts: 2021-09-15.[novecojusi saite]
- ↑ Vīksne R. Krimināllieta Nr. 15463 // Arheologi Elvīra Šnore (1905—1996) un Rauls Šnore (1901—1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmiņas. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. 86.—96. lpp.
- ↑ nekropole.info
|