Rauls Šnore

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rauls Šnore
Rauls Šnore
Personīgā informācija
Dzimis 1901. gada 19. martā
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1962. gada 24. februārī (60 gadi)
Rīga, Latvijas PSR
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Elvīra Šnore
Bērni Ieva Cimermane
Zinātniskā darbība
Zinātne Arheoloģija
Alma mater Latvijas Universitāte
Pasniedzēji Francis Balodis

Rauls Edmunds Šnore (dzimis 1901. gada 19. martā, miris 1962. gada 24. februārī) bija latviešu arheologs un numismāts. Rīgas Pilsētas vēsturiskā muzeja direktors (1936—1941).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1901. gada 19. martā Rīgā kuģu kapteiņa Pētera Šnores (1860—1928) ģimenē. Mācījās Viļa Olava tirdzniecības skolā (1908—1911) un Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā (1911—1915). Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, kur mācījās Nikolajevskas pie Amūras reālskolā (1915—1919). Krievijas pilsoņu kara laikā iestājās Imantas pulkā (1919—1920).

Pēc atgriešanās dzimtenē bija Izglītības, vēlāk Iekšlietu ministrijas ierēdnis (1920—1923). Līdztekus studēja Latvijas Universitātes arhitektūras (1920—1922), pēc tam vēstures fakultātē (1922—1932), piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. Bija Krāslavas ģimnāzijas skolotājs (1928—1930), pēc tam LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes subasistents (1930—1931) un Valsts vēsturiskā muzeja arhivāra palīgs (1930—1932), preparators (1932—1933). Papildinājās Stokholmas Baltijas institūtā (1931), Londonā, Oksfordā, Kembridžā un Berlīnē (1933). Apprecējās ar arheoloģi Elvīru Šnori. Pieminekļu valdes vecākais inspektors (1934—1935), Rīgas pilsētas monētu krātuves pārzinis (1935—1936), Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja direktors (1936—1941). Papildinājās Berlīnē un Hamburgā (1939).[1] 1939. gadā viņš vadīja arheologu grupu, kas senās Rīgas ostas akvatorijā teritorijā starp tagadējo Vaļņu, Rīdzenes un 13. janvāra ielu aptuveni 6,5 m zem tagadējā ielas līmeņa Vecrīgā atsedza sena kuģa atliekas, t.s., Rīgas kuģi, kas bija nogrimis netālu no Rīgas upes kreisā krasta.

Otrā pasaules kara laikā pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada jūlijā Raulu Šnori kā pārāk nacionāli noskaņotu latvieti atstādināja no muzeja direktora pienākumiem, 1942. gada 1. janvārī viņu pārcēla darbā uz Cēsīm par Centrālā vēstures muzeja Cēsu nodaļas vadītāju ar uzdevumu pārraudzīt arī Valmieras un Valkas muzejus.[2] Kara beigās 1944. gadā neveiksmīgi mēģināja ar laivu doties bēgļu gaitās uz Zviedriju, taču tika apcietināts un izsūtīts uz soda nometni Krievijas PFSR.[3] Miris pēc atgriešanās no izsūtījuma 1962. gada 24. februārī Rīgā. Apbedīts I Meža kapos.[4]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rauls Šnore. Agrais un vidējais dzelzs laikmets: (1.—8. g.s. pēc Kr.). Rīga: 1936. — 63 lappuses
  • Francis Balodis, Rauls Šnore. Latviešu kultūra senatnē. Rīga: Pieminekļu valde, 1937.
  • Rauls Šnore. Latviešu dziesmu svētku izstāde. 1938. — 46 lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Andris Caune. Arheologi Elvīra Šnore (1905—1996) un Rauls Šnore (1901—1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmin̦as. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. — 142 lappuses

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 41 788—41 789. sleja.
  2. Rasa Pārpuce. RAULA ŠNORES PĀRSKATS PAR RĪGAS PILSĒTAS VĒSTURES MUZEJA DARBĪBU NO 1940. GADA AUGUSTA LĪDZ 1941. GADA JŪLIJAM
  3. Vīksne R. Krimināllieta Nr. 15463 // Arheologi Elvīra Šnore (1905—1996) un Rauls Šnore (1901—1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmiņas. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. 86.—96. lpp.
  4. nekropole.info