Pēc atgriešanās dzimtenē bija Izglītības, vēlāk Iekšlietu ministrijas ierēdnis (1920—1923). Līdztekus studēja Latvijas Universitātes arhitektūras (1920—1922), pēc tam vēstures fakultātē (1922—1932), piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās. Bija Krāslavas ģimnāzijas skolotājs (1928—1930), pēc tam LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes subasistents (1930—1931) un Valsts vēsturiskā muzeja arhivāra palīgs (1930—1932), preparators (1932—1933). Papildinājās Stokholmas Baltijas institūtā (1931), Londonā, Oksfordā, Kembridžā un Berlīnē (1933). Apprecējās ar arheoloģi Elvīru Šnori.
Pieminekļu valdes vecākais inspektors (1934—1935), Rīgas pilsētas monētu krātuves pārzinis (1935—1936), Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja direktors (1936—1941). Papildinājās Berlīnē un Hamburgā (1939).[1]
1939. gadā viņš vadīja arheologu grupu, kas senās Rīgas ostas akvatorijā teritorijā starp tagadējo Vaļņu, Rīdzenes un 13. janvāra ielu aptuveni 6,5 m zem tagadējā ielas līmeņa Vecrīgā atsedza sena kuģa atliekas, t.s., Rīgas kuģi, kas bija nogrimis netālu no Rīgas upes kreisā krasta.
Otrā pasaules kara laikā pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada jūlijā Raulu Šnori kā pārāk nacionāli noskaņotu latvieti atstādināja no muzeja direktora pienākumiem, 1942. gada 1. janvārī viņu pārcēla darbā uz Cēsīm par Centrālā vēstures muzeja Cēsu nodaļas vadītāju ar uzdevumu pārraudzīt arī Valmieras un Valkas muzejus.[2] Kara beigās 1944. gadā neveiksmīgi mēģināja ar laivu doties bēgļu gaitās uz Zviedriju, taču tika apcietināts un izsūtīts uz soda nometni Krievijas PFSR.[3] Miris pēc atgriešanās no izsūtījuma 1962. gada 24. februārī Rīgā. Apbedīts I Meža kapos.[4]
Andris Caune. Arheologi Elvīra Šnore (1905—1996) un Rauls Šnore (1901—1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmin̦as. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. — 142 lappuses
↑Vīksne R. Krimināllieta Nr. 15463 // Arheologi Elvīra Šnore (1905—1996) un Rauls Šnore (1901—1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmiņas. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. 86.—96. lpp.
