Pēteris Mežaks
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Pēteris Mežaks (1858—1941) bija latviešu virsnieks, Krievijas impērijas armijas ģenerālis. Krievu-ķīniešu vārdnīcas karavīriem autors (1903). Latvijas goda konsuls Harbinā, Ķīnā. Miris pēc 1941. gada jūnija deportācijas uz PSRS.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1858. gada 3. martā Mazsalacas pagasta Ceipēs lauksaimnieka Kaspara Mežaka ģimenē. Mācījās Cēsu pilsētas skolā. 1878. gadā iesaukts karadienestā, 1881. gadā beidza Rīgas kājnieku junkuru skolu (Рижское пехотное юнкерское училище) praporščika pakāpē, dienēja 115. Vjazmas kājnieku pulkā Rīgā.
1884. gadā korneta pakāpē nosūtīts dienēt Aizamūras apgabala Speciālajā robežapsardzes korpusā pie Ķīnas robežas, paaugstināts poručika (1885), tad rotmistra (1893) pakāpē. Apguva mongoļu un ķīniešu valodas, veica saraksti ar ķīniešu ierēdņiem. 1900.—1901. gadā piedalījās Bokseru sacelšanās apspiešanas militārajās operācijās Ķīnā, paaugstināts par apakšpulkvedi (1901), no 1902. gada bija Aizamūras apgabala Speciālā robežapsardzes korpusa štāba vecākais adjutants. Piedalījās Krievijas—Japānas karā (1904-1905) pulkveža pakāpē, komandēja Ķīnas-Austrumu dzelzceļa apsardzes rietumu iecirkņa komandieris.
Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 6. jūlijā paaugstināts par ģenerālmajoru, komandēja 1. Aizamūras robežapsardzes kājnieku divīzijas 1. brigādi. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada oktobrī atvaļināts no dienesta. Pēc tam, kad Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada augustā kazaku atamans Grigorijs Semjonovs ieņēma Aizbaikāla teritoriju, viņš ģenerāli Mežaku nozīmēja par Čitas militāro ģenerālgubernatoru. No 1919. gada 24. februāra viņš bija Austrumsibīrijas armijas 2. kara apgabala priekšnieks. Pēc Baltās kustības sagrāves patvērās Ķīnā, no 1921. gada janvāra bija Latvijas goda konsuls Harbinā, ieguvis ASV goda pilsonību.
Pēc atgriešanās dzimtenē dzīvojis Rīgā, 1937. gadā saņēma uzaicinājumu piedalīties Japānas filmā par Krievijas-Japānas karu.[1]
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada jūnijā apcietināts un deportēts uz Vjatlaga soda nometni, kur 1941. gada 5. vai 7. septembrī miris. Apglabāts 7. lēģera kapos pie Ļesnojes ciema.[2][3]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Sv. Staņislava ordenis, 3. pakāpe (1889), 2. pakāpe (1904)
- Sv. Annas ordenis, 3. pakāpe (1891), 2. pakāpe (1904)
- Sv. Vladimira ordenis, 4. pakāpe (1905), 3. pakāpe (1909)
- Ķīnas Dubultpūķa ordenis (krievu: орден Двойного Дракона), 3. šķira (1906)
- Ķīnas Zvaigzne, 3. šķira (1913)
- Sv. Jura zobens (Георгиевское оружие, 1916)[4]
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Русско-китайский переводчик. Составил по распоряжению Начальника Заамурского Округа Отдельного Корпуса Пограничной Стражи для чинов сего Округа Старший Адъютант Подполковник Межак. Харбин, Технический отдел КВЖД, 1903 г. (Harbina, 1903).
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ОФИЦЕРЫ ОКПС no pogranec.ru
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Генерал-губернатор Забайкальского края при Атамане Семёнове Пётр Межак: латыш по происхождению и русский офицер по долгу службы[novecojusi saite] (krieviski)
- ↑ nekropole.info
- ↑ Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Arhivēts 2021. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē. Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006
- ↑ Русская армия в Первой мировой войне (krieviski)