Parastais lāčpurns

Vikipēdijas lapa
Parastais lāčpurns
Morchella esculenta
Parastais lāčpurns
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
KlaseKaussēnes (Pezizomycetes)
KārtaKaussēņu rinda (Pezizales)
DzimtaLāčpurnu dzimta (Morchellaceae)
ĢintsLāčpurni (Morchella)
SugaParastais lāčpurns (M. esculenta)
Parastais lāčpurns Vikikrātuvē

Parastais lāčpurns (Morchella esculenta, agrāk arī Phallus esculentus) ir Latvijā vidēji bieža lāčpurnu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi pēc apstrādes ir ēdami.

Reizēm tos sauc arī par "īstajiem murķeļiem" no vācu valodas "Morcheln" aizgūtajā nosaukumā,[1] taču, tā kā ar šo vārdu biežāk nepareizi apzīmē indīgās bisītes, šo apzīmējumu pārpratumu dēļ lietot nav ieteicams.

Daļa pētnieku sugu iedala sīkāk dažādās varietātēs.[2]

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastā lāčpurna vidus, kā parasti asku sēnēm, ir stipri dobs
  • Cepurīte: krāsa dzeltenbrūngana, dzeltenpelēka vai brūnganpelēka. Forma olveidīgi ieapaļa, cepurīte visā garumā saaugusi ar kātiņu, ārpusē ar plānu mazliet gaišāku kroku tīklu, kurš veido noapaļotus neregulārus, šūnām līdzīgus iedobumus. Platums līdz 5 (8) cm, augstums līdz 12 (20) cm. Mīkstums maigs, vaskveidīgs, ļoti drupans, griezumu vietās krāsu nemaina, ar patīkamu smaržu un garšu.
  • Kātiņš: bālgans līdz vecumā gaiši dzeltenīgam, gluds vai viegli svīrots, apakšdaļā resnāks. Garums līdz 8 cm, resnums 1—3 cm.
  • Sporas: elipsoidālas, gaišdzeltenas līdz gandrīz bezkrāsainām, bez eļļas pilieniem, 10-22/10-5 µm.[3][4]
  • Aski: cilindriski, caurspīdīgi, 260—320x18—22 µm, katrā askā 8 sporas.[5]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastais lāčpurns bieži ir gaišs un ieapaļš

Meža nobiru saprofīts. Aug grupās aprīļa beigās un maijā lapu koku mežos, arī krūmājos, kapsētās un apstādījumos, biežāk saulainās vietās, parasti kaļķainā vai mālainā augsnē. Reizēm dārzos uz mulčas vai vietās, kur sapuvuši kritušie āboli,[6][7] ugunskuru vietās un izdegumos.[8] Daži avoti pretēji tam apgalvo, ka sēne sastopama galvenokārt sausos priežu mežos.[9] Sastopams Eiropā un Ziemeļamerikā.[3] Cilvēka pārveidotā vidē vai saulainās vietās cepurīte biežāk ir gaišāka un dzeltenīgāka, dabiskā — tumšāka un pelēcīgāka. Iespējams, ka tumšākie īpatņi pārstāv sugas citu varietāti.[10][1] Tāpat kā citām pavasara sēnēm, augšanu īpaši stipri ietekmē laika apstākļi. Sausā laikā augļķermeņi stipri izkaltuši.[11] Latvijā un citur notiek mēģinājumi tos audzēt mākslīgi.[12]

Parastais lāčpurns reti ir tārpains, taču viņa lielā dobuma dēļ kukaiņi nereti izgrauž tajā caurumus, lai iegūtu paslēptuvi dobumā.[5]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lāčpurnu lasīšana ir populāra daudzās zemēs

Augstvērtīga un pasaulē populāra ēdamā sēne. Ēdams pēc 10 minūšu termiskas apstrādes, kas samazina sēnē iespējami esošo toksīnu daudzumu. Atsevišķiem indivīdiem izsauc nelielus un diennakts laikā pārejošus gremošanas trakta vai nervu sistēmas traucējumus.

Žāvētu sēni var lietot arī kā rotājumu.[13] Ir dati, ka vārīti lāčpurni ar gaļu garšojot arī dažiem kaķiem.[14]

Parastais lāčpurns tā antioksidantu un imūnsistēmas nostiprināšanas dēļ tiek uzskatīts par potenciālu farmaceitisko līdzekļu avotu.[15] Satur arī pretvēža vielas.[16]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīderlandieša K. Sepa 1846. gada zīmējums

Līdzīgs tam ir skaistais lāčpurns, kuru daļa autoru uzskata par tā varietāti, nevis atsevišķu sugu, un mazākā mērā citi lāčpurni, kuri gandrīz visi ir ar smailākiem galiem. Visi lāčpurni, ar kurām Latvijā šo sugu var sajaukt, ir ēdami un ar līdzīgām īpašībām. Bisītes jeb ķerveļi un ķēvpupi atšķiras no lāčpurniem ar savu virsmu, kura vienmēr ir izlocīti krunkaina, kamēr lāčpurniem — tīkloti šūnaina.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]