Aizpute

Aizpute
Aizpute;
	pilsēta
	Bijusī Aizputes pilsētas domes ēka, tagadējā mākslas skola.
; Karogs	; Ģerbonis
	Aizpute
	Koordinātas: 56°43′18″N 21°36′01″E / 56.72167°N 21.60028°EKoordinātas: 56°43′18″N 21°36′01″E / 56.72167°N 21.60028°E
Valsts	Latvija
Novads	Dienvidkurzemes novads
Pilsētas tiesības	kopš 1378. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	vācu: Hasenpoth
Platība
• Kopējā	6,9 km2
• sauszeme	6,4 km2
• ūdens	0,5 km2
Iedzīvotāji (2022)
• kopā	3 955
• blīvums	614,1 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-3456
Mājaslapa	www.aizputesnovads.lv
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Aizputes pilsētas vēsturiskais centrs
Aizsardzības numurs	7437
Vērtības grupa	valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	pilsētbūvniecība
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 16. decembris
	Aizpute Vikikrātuvē

Aizpute ir sena Dienvidkurzemes novada pilsēta Latvijā. Atrodas paugurainās Rietumkursas augstienes rietumu malā, Tebras krastos, 38,5 km no novada centra Grobiņas, 50 km uz ziemeļaustrumiem no Liepājas pilsētas un 174 km no Rīgas. Aizputē 2020. gadā dzīvoja 4 038 iedzīvotāji.^[3]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1231. gada pāvesta sūtņa Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem Aizpute minēta kā Asimpute un Asenput, citos rakstos sastopamas vietvārda formas Asimpute, Asseboten, Assenputte, Hasenputten, kas vēlāk vāciskotajā variantā kļuvis par Hasenpoth. Jānis Endzelīns uzskatīja, ka vietvārda izcelsme visdrīzāk ir baltiska, tas varētu būt cēlies no lietuviešu vārda pùsti ('pamt, tūkt'), tātad 'vieta aiz augstienes'.^[4]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Aizputes vēsture

Līdz 13. gadsimta vidum pie Rīgas-Prūsijas ceļa Tebras labajā krastā atradās kuršu Bandavas zemes pils Beida, senos rakstos Asseboten, Asimpute, Asenputte. Domā, ka no tā izveidojies vēlākais pilsētas vācu nosaukums Hasenpoth un latviskais Aizpute. Šie nosaukumi varētu būt saistīti ar somugru valodu apdzīvotas vietas apzīmējumiem Ase, Ason.^[5]

Misiņkalnā, karjeru rokot, daļēji izpostītas agrā dzelzs laikmeta (2.-4. gs.) apmetne un kuršu 11.-13. gs. ugunskapi.

Pēc Kursas sadalīšanas no jūras kuģojamā Tebra kļuva par robežu starp ordeņa un bīskapa zemēm. 1248.-1249. gadā abi jaunie kungi uzcēla savas pilis - Aizputes ordeņa pili un Aizputes bīskapa pili.

Aizpute ap 1860. gadu.

Aizpute bija Kurzemes bīskapijas domkapitula pilsēta (1378–1513), Piltenes apgabala galvaspilsēta (1617–1795/1819), Aizputes virspilskunga iecirkņa un Aizputes apriņķa centrs (1818–1949), Aizputes rajona centrs (1950–1962), pēc tam Liepājas rajona pilsēta. No 2009. līdz 2021. gadam tā bija Aizputes novada centrs.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gar Aizputes austrumu robežu tek Tebras pieteka Laža, uz kuras uzstādināta Lažas ūdenskrātuve, pilsētas dienvidrietumos Tebras krastā slejas Misiņkalns (95,4 m vjl, relatīvais augstums ap 40 m). Tebras dziļums pilsētā ir ap 1 metru, uz tās uzstādināts Aizputes dzirnavezers.^[5]

Apskates objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizputes ordeņa pils būvniecību 1249. gadā uzsāka ordeņmestrs Dītrihs fon Grīningens. Pils vairākkārt paplašināta. Līdz 20. gadsimta 70. gadu vidum tā bija apdzīvota. Kopš 1998. gada pils ir valsts vēstures piemineklis.

Muzejs Aizputē ar pārtraukumiem pastāv kopš 1935. gada. Šajā laikā tas ir vairākkārt mainījis savu atrašanās vietu. Kopš 1999. gada muzejs atrodas Aizputes pilsmuižas kungu mājā, kas celta 18. gadsimta beigās. Muzejā skatāmas piecas pastāvīgās ekspozīcijas un tā izstāžu zālē regulāri tiek eksponētas mākslas izstādes.

Aizputes pilsētas senākais tilts ir akmens tilts pār Tebras upi. Tas būvēts 1907. gadā un ir viens no pēdējiem celtiem mūra tiltiem Latvijā. To projektējis inženieris Karro un cēlis uzņēmējs Folksdorfs. Tilta akmens margu centrālajā daļā iekalts Manteifeļu ģerbonis un uzraksts par celšanas gadu.

Ūdensdzirnavas pabeigtas 18. gadsimta beigās vai 19. gadsimta sākumā. Pie tām skatāms Tebras upes ūdenskritums. Muižas alus darītava atrodas turpat līdzās ūdensdzirnavām. Celta 19.gs. beigās, apvienojot divas vecākas Pilsmuižas saimniecības ēkas.

Baznīckalns un baznīca celta pēc 1260. gada kuršu sacelšanās apspiešanas vietā, kur pirms tam atradās Aizputes kuršu pils. Baznīca vairākkārt pārbūvēta un pašreizējo izskatu ieguvusi 1860. gadā. Aizputes baznīca ir viena senākajām baznīcām Kurzemē. Kopš 1998. gada baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdz 16.gs. tajā sludināja katoļticību. Vēlāk ēka pārgāja evaņģēliski luteriskās draudzes valdījumā. Šodien tā ir Aizputes Sv. Jāņa luterāņu baznīca.

Lindenbergas kartonāžas fabrikas ēka celta 20. gadsimta sākumā. Lūdz Pirmajam pasaules karam fabrikā gatavoja iesaiņojamo materiālu aptieku zālēm, darbojās kartonāžas, dzirnavu, zīmogu, etiķešu, tipogrāfijas, papīra preču, atslēdzniecības, zāģētavas un drēbju krāsotavas ražošanas nozares. Tas bija lielākais pirmskara laika uzņēmums pilsētā. Pēc 1945. gada uz fabrikas bāzes tika izveidots rūpkombināts, vēlāk MFR "Kurzeme" un A/S "Kurzemes atslēga — 1", kas specializējas atslēgu un būvapkalumu ražošanā.

Aizputes vecpilsētā koka apbūve saglabājusies no 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma pārbūves laika. Vecpilsētas apbūve iekļauta Eiropas kultūras mantojuma sarakstā.

Misiņkalna dabas parks sākts veidot 1930. gados. Tas aizņem apmēram 28 ha lielu platību. Misiņkalns ir Aizputes pilsētas augstākā vieta — 95,4 m virs jūras līmeņa. Parka stādījumu atjaunošana un sakopšana uzsākta 1992. gadā. Šodien parku caurvij gājēju celiņi, tā teritorijā atrodas mototrase, kurā norisinās Latvijas mēroga sacensības motokrosā.

Represēto piemiņas aleja un piemiņas akmens ir liepu un ozolu aleja to 50 aizputnieku piemiņai, kas tika deportēti uz Sibīriju. Aleja atjaunota 1989. gadā, kad tur uzstādīja arī piemiņas akmeni.

Sinagogas ēka celta 19. gadsimta otrā pusē. Kā sinagoga tā darbojās līdz vācu okupācijai Otrā pasaules kara laikā. 1955. gadā to pārveidoja par kultūras namu.

V. Jēriņas leļļu kolekcijā kopumā atrodas 300 dažādi ietērptas lelles.

Ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākais Aizputes ģerbonis atrodams 14. gadsimta zīmogā, kurā attēlots Kurzemes domkapitula mūks ar biķeri rokā. Arī 1845. gada Aizputes ģerbonī redzams mūks ar biķeri rokā uz rūtaina fona.

1850. gada ģerbonī attēlota mūra siena ar torni un vārtiem, virs kura Krievijas Impērijas karogs, virs vārtiem — Kurzemes guberņas ģerbonis, bet logu ailēs gadu skaitļi — 1378. un 1799. Pašreizējais ģerbonis ir saglabājis līdzību tieši šim variantam.^[5]

Ģerbonis 14. gadsimtā
Ģerbonis 1845. gadā
Ģerbonis 1850. gadā

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±%
1797	1 015	—
1863	3 090	+204.4%
1881	3 690	+19.4%
1897	3 340	−9.5%
1914	4 200	+25.7%
1920	2 680	−36.2%
1925	3 346	+24.9%
1930	3 435	+2.7%
1935	3 418	−0.5%

Gads	Iedz.	±%
1941	2 706	−20.8%
1959	4 441	+64.1%
1970	5 551	+25.0%
1979	5 979	+7.7%
2000	5 799	−3.0%
2010	5 160	−11.0%
2011	5 068	−1.8%
2012	4 983	−1.7%
2013	4 912	−1.4%

Gads	Iedz.	±%
2014	4 837	−1.5%
2015	4 747	−1.9%
2016	4 633	−2.4%
2017	4 559	−1.6%
2018	4 443	−2.5%
2019	4 344	−2.2%
2020	4 293	−1.2%
2021	4 263	−0.7%
2022	4 128	−3.2%

1998. gadā pilsētā dzīvoja 94,4% latviešu, 2,2% krievu un 1,3% lietuviešu.^[5]

Ievērojamas personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamas personības, kas dzimušas vai augušas Aizputē:

Heinrihs Blūmentāls (Heinrich Blumenthal, 1804-1881) — vācbaltiešu ārsts un pedagogs;
Leons fon Buhholcs (Leon von Buchholtz, 1838-1910) — vācbaltiešu muižnieks un politiķis;
Marta fon Grota (Martha von Grot, 1867-1962) — vācbaltiešu pedagoģe;
Tatjana Barbakofa (Tatjana Barbakoff, 1899-1944) — ebreju izcelsmes vācu dejotāja;
Anna Dagda (1915—1996) — dzejniece
Alfreds Dombrovskis (1923—2000) — šaha problēmists;
Ivars Silārs (1938—2019) — politiķis;
Aivars Jerumanis (1938) — politiķis;
Jānis Kalnmalis (1939) — gleznotājs;
Tālivaldis Deksnis (1946—2018) — ērģelnieks;
Pēteris Vasks (1946) — komponists;
Ingrīda Circene (1956) — politiķe, Latvijas veselības ministre (2003—2004 un 2011—2014);
Oskars Spurdziņš (1963) — politiķis, Latvijas Finanšu ministrs (2004—2007);
Mareks Segliņš (1970) — politiķis, Latvijas iekšlietu ministrs (1999—2002, 2007—2009) un tieslietu ministrs (2009—2010);
Māris Vītols (1972) — politiķis, Latvijas izglītības ministrs (1999—2000);
Mārtiņš Freimanis (1977—2011) — mūziķis;
Andris Ērglis (1983) — mūziķis;
Helvijs Lūsis (1987) — bobslejists;
Māris Jučers (1987) — hokeja vārtsargs.