Pireneju zilspārnu žagata

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pireneju zilspārnu žagata
Cyanopica cooki (Bonaparte, 1850)
Pireneju zilspārnu žagata
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaVārnu dzimta (Corvidae)
ĢintsZilspārnu žagatas (Cyanopica)
SugaPireneju zilspārnu žagata (Cyanopica cooki)
Sinonīmi
  • Cyanopica cyana cooki
  • Cyanopica cyanus cooki
Pireneju zilspārnu žagata Vikikrātuvē

Pireneju zilspārnu žagata (Cyanopica cooki) ir vārnu dzimtas (Corvidae) endēma Pireneju pussalas putnu suga. Sastopama Spānijā un Portugālē.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]

Ilgu laiku pastāvēja uzskats, ka zilspārnu žagatu ģintī ir tikai viena suga, tomēr pēdējo gadu DNS pētījumos atklājās, ka Eiropā dzīvojošā Pireneju zilspārnu žagata un Āzijas zilspārnu žagata (Cyanopica cyana) nav viena suga, bet divas atšķirīgas sugas.[3][4] Pireneju zilspārnu žagatas senākās fosilijas, kas atrastas pussalā, ir apmēram 44 000 gadus vecas.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju zilspārnu žagata ir endēma Pireneju pussalas putnu suga

Pireneju zilspārnu žagata ir nometnieks un sastopama Pireneju pussalas centrālajā un dienvidrietumu daļā: Portugāles rietumos un dienvidos, Spānijas centrālās daļas austrumos un dienvidos.[1][3] Uzturas līdz 700 m virs jūras līmeņa.[3] Sliktos laika apstākļos var ieklejot Spānijas ziemeļos un Francijas dienvidrietumos.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju zilspārnu žagata ir vidēji liels putns ar ļoti garu asti. Ķermeņa garums ir 34—36 cm, astes garums 19—20 cm, spārnu plētums 38—40 cm, svars 65—76 g.[3][5][6]

Vizuāli atgādina Eiropas žagatu (Pica pica), tikai ķermenis ir nedaudz slaidāks, kā arī tās knābis un kājas ir proporcionāli mazākas un slaidākas. Muguras apspalvojums ir gaiši rozīgi brūns, pavēdere un krūtis gaišākas, centrālajā daļā kļūstot gandrīz baltas. Galvas virsa melna ar metālisku spīdumu. Pakakle balta. Aste pelēkzilā krāsā. Spārnu primāro lidspalvu buras iekšējā puse ir melna, ārējā pelēkzila ar baltu galu (gandrīz puse no spalvas). Spēcīgais knābis melns, acis tumši brūnas, kājas melnas.[3]

Abi dzimumi izskatās līdzīgi. Jaunie putni ir tumšāki un brūnāki, un to galvas melnajām spalvām ir gaiši brūni gali, veidojot uz galvas lāsumainu rakstu. Spārni un aste ar brūnganu toni.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju zilspārnu žagatai ir melna galva ar metālisku spīdumu
Pireneju zilspārnu žagata vienmēr uzturas augstākas veģetācijas tuvumā, lai briesmu gadījumā varētu noslēpties
Pireneju zilspārnu žagatas olu variācijas

Pireneju zilspārnu žagata uzturas atklātos mežos (īpaši iecienīti ir ozolu un priežu meži), augļu dārzos un olīvkoku birzīs kāda strauta vai upītes tuvumā. Sastopama arī ceļmalās, tīrumu malās un tuksnešainās vietās ar dažiem kokiem, bet vienmēr kādas garākas un kuplākas veģetācijas tuvumā, kur varētu briesmu gadījumā noslēpties.[3]

Pireneju zilspārnu žagata ir sabiedrisks un skaļš putns, uzturas baros visa gada garumā. Nakts atpūtas vietās veido lielus barus, kuros var būt vairāki simti īpatņu. Piekrastes kāpu mežos reizēm var novērot lielus barus. Starp Pireneju zilspārnu žagatām un Eiropas žagatām vienmēr norisinās sāncensība. Parasti dominē parastās žagatas, bet piekrastē Pireneju zilspārnu žagatas. Briesmu gadījumā viss bars kopīgi padzen ienaidnieku. Ligzdošanas laikā žagatas kļūst īpaši agresīvas, var uzbrukt pat cilvēkam, ja tas tuvojas ligzdai.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju zilspārnu žagata ir visēdāja, tā barojas ar augļiem, sēklām un citām augu daļām, kukaiņiem (piemēram, tauriņiem, skudrām un sienāžiem) un to kāpuriem, kā arī ar citiem bezmugurkaulniekiem, dažādiem maziem rāpuļiem un maitas gaļu. Iecienītas ir ozolzīles un olīvas. Apdzīvoto vietu tuvumā barības meklējumos pārmeklē arī cilvēku atkritumus, īpaši ziemas laikā. Barību meklē uz zemes, pārstaigājot un pārmeklējot barošanās teritoriju, kukaiņus tā ķer arī lidojumā, māk izvilkt no koku mizas rievām kāpurus.[3]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laiks zilspārnu žagatām ir ziemā, kad izveidojas monogāmi pāri. Ligzdo vaļīgās kolonijās, vienā ha apmēram 14 pāri.[3] Ligzda tiek sakrauta no apmēram vienāda garuma zariem (šis slānis sastāda apmēram 50% no kopējā kārtojuma). Pēc tam ligzda no iekšpuses tiek plāni izklāta ar mizām, papīru, auduma gabaliņiem, bet uz šī "paladziņa" zilspārnu žagata sanes zemi, apmēram 5 mm biezumā. Zemes slānis pēc tam tiek noklāts ar sūnām (60% no kopējiem iekšējā slāņa materiāliem), maziem papīra un auduma gabaliņiem, vilnu un dzīvnieku spalvām. Ligzdu būvē mātīte, bet tēviņš un daži palīgi pienes materiālus.

Atrodas 3—15 metru augsumā no zemes. Lielākā daļa ligzdu ir orientētas uz austrumiem. Celtniecības darbi pārim aizņem apmēram 10—15 dienas. Ligzda katru gadu tiek būvēta no jauna, jo vecās ligzdas zilspārnu žagata nekad neizmanto.[3]

Ligzdot zilspārnu žagta sāk jūnija sākumā. Dējumā ir 5—6 olas. Tās ir gaiši brūnas, baltas vai zaļganpelēkas ar violetiem vai pelēkiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst apmēram 17 dienas. Perē tikai mātīte. Ik pa pusstundai tēviņš tai atnes barību, un iztīra ligzdu no fekālijām. Izšķiļoties putnēnus sedz retas, gaišas dūnas. Mātīte olu čaumalas apēd.[3]

Putnēnus baro abi vecāki un daži palīgi, apmēram 5—6 reizes stundas laikā. Tuvojoties ligzdai, žagata izdod īpašu aicinošu skaņu, bet briesmu gadījumā tā brīdina putnēnus ar nervozu un skaļu žadzināšanu. Tādā gadījumā mazie putnēni noslēpjas, pieplokot pie ligzdas pašas apakšas un kļūstot pilnīgi klusi.[3] Kad jaunie putni izlido no ligzdas to astes joprojām ir īsas un spārni vāji attīstīti, tādēļ pirmās 17 dienas pēc izlidošanas tie uzturas turpat ligzdas tuvumā koka zaros. Vecāki tos joprojām turpina barot. Tikai 4—5 mēnešu vecumā tie sāk izskatīties līdzīgi saviem vecākiem.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]