Pliocēna epohas vidū vidējā gaisa temperatūra uz Zemes bija aptuveni 2–3 °C augstāka nekā mūsdienās,[2]pasaules okeāna ūdens līmenis - par 25 m augstāks,[3] bet pirms Grenlandes apledojuma atkārtotas rašanās pirms 3 miljoniem gadu apledojumsziemeļu puslodē bija gandrīz izzudis.[4] Par apledojuma rašanos liecina skābekļaizotopu attiecību strauja maiņa un akmeņi, kurus uz Atlantijas un Klusā okeāna gultni pārvietoja ledājs.[5] Tiek uzskatīts, ka vidējo platuma grādu apledošana aizsākās jau pirms pliocēna epohas beigām. Globālā atdzišana pliocēna laikā, iespējams, stimulēja mežu izzušanu un pļavu un savannu izplatību.[6]
Āfrikas un Eiropas sadursme radīja Vidusjūru, ierobežojot Tetisa okeāna paliekas. Laikā starp miocēna un pliocēna epohām tā gandrīz izžuva. Šo notikumu sauc arī par Mesīnas krīzi, kas ilga no 5,96 līdz 5,33 miljonus gadu senā pagātnē.
Pasaules okeāna ūdens līmeņa krišanās pliocēna beigās atjaunoja zemes tiltu starp Sibīriju un Aļasku.
Pliocēna laika jūras klintis ir bieži sastopamas mūsdienu Vidusjūras reģionā, Indijā un Ķīnā.
↑Robinson, M., H.J. Dowsett, and M.A. Chandler, 2008: Pliocene role in assessing future climate impacts. Eos Trans. Amer. Geophys. U., 89, 501–502.[1]Arhivēts 2011. gada 22. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
↑Dwyer, G.S., and M.A. Chandler, 2009: Mid-Pliocene sea level and continental ice volume based on coupled benthic Mg/Ca palaeotemperatures and oxygen isotopes. Phil. Trans. Royal Soc. A, 367, 157–168, doi:10.1098/rsta.2008.0222. [2]Arhivēts 2011. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
↑Bartoli, G. et al. Final closure of Panama and the onset of northern hemisphere glaciation. Earth Planet. Sci. Lett. 237, 3344 (2005).