Pompeju māksla

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Freska Pompejos

Ar jēdzienu "Pompeju māksla" saprot mākslasdarbu kopumu, kas tika atrasts Pompejos XVIII gs. Pompeji 79. gadā Vezuva izvirduma laikā pilnībā pārklājās ar pelniem, tāpēc šī pilsēta, tāpat kā Herkulāna, kas gāja bojā tā paša izvirduma laikā, saglabājusies gandrīz pilnībā un ļauj spriest par Agrās impērijas laika sadzīves un mākslas īpatnībām (vairums arhitektūras pieminekļu, kas atrasti šajās pilsētās, gan attiecināmi uz Republikas periodu). Pompejos atrodami daudzi celtņu tipi, kas vēlāk kļuva par standarttipiem, tostarp vecākais eksistējošais amfiteātris un vissenākās zināmās publiskās pirtis (termas).

Sienu gleznojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sevišķi nozīmīgi Pompejos bija sienu gleznojumi. Tiek apšaubīts, ka tie tik tiešām ir romiešu mākslinieku radīti oriģināli gleznojumi — iespējams, tās ir grieķu mākslinieku darbu kopijas, kuru oriģināli tapuši 4. gs. p.m.ē.

Pompeju ēkās durvju un logu skaits bija ļoti neliels, tāpēc bija pieejami plaši sienu laukumi, kas bija piemēroti dekorācijām. Parasti telpa tika vizuāli paplašināta; bieži tika izmantoti maigi zaļi un dzeltenbrūni toņi, kontrastam — koši sarkana un melna krāsa, kā arī krēmbalta — apmalēs. Romieši ārkārtīgi uzmanīgi sagatavoja sienas gleznošanai. Vairākās kārtās tika uzklāts ar marmora putekļiem sajaukts ģipsis, turklāt katra nākamā kārta bija ar smalkāku graudu. Pēc tam apmetums tika dauzīts ar ķelli, līdz kļuva ļoti blīvs, bet pēc tam nopulēts, līdz izskatījās pēc marmora. Tādējādi Pompeju mākslinieki sagatavoja pamatu krāsai. Kaut arī tā īsti nebija grunte vēlāko laiku izpratnē, tomēr virsmas ievērojamais blīvums bija nepieciešams tieši tāpēc, lai krāsas neiesūktos sienas materiāla porās.

Uz rūpīgi sagatavotā pamata tika gleznots freskas un enkaustikas tehnikās, tas ir, uz mitra apmetuma tika uzgleznots pamats tradicionālajā freskas tehnikā, kurš pēc sienas nožūšanas tika papildināts ar vēl vienu gleznojuma kārtu enkaustikas tehnikā, kur krāsu pigmenti tika sajaukti ar kausētu vasku un eļļu. Šī tehnika prasīja lielu prasmi, jo, kaut arī vasks un eļļa ir plastiski materiāli, tie tomēr prasa samērā precīzu darbu, un ir praktiski neiespējami pārstrādāt jau gatavu darbu. Šī tehnika atšķiras no klasiskās freskas tehnikas ar to, ka gleznojumam pāri klāj vēl vienu krāsas kārtu atšķirīgā tehnikā, jo tradicionāli fresku glezno uz mitra apmetuma, gleznojumu pēc tam vairs nemainot. Arī romiešu mākslinieki gleznoja uz mitra apmetuma, taču pēc tam gleznojums tika papildināts ar vaskā atjauktajām krāsām.

Raksturīgs romiešu gleznojumiem ir dalījums trīs joslās — parasti ir trīs joslas vertikālā virzienā (labā un kreisā puse un centrs) un trīs horizontālās joslas — sienas apakšdaļa, pats gleznojums un noslēdzošā frīze.

Erotiskā māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kandelabru stila (Vetiju māja) freska, kurā attēlots Priaps

Pompeju mākslas īpatnība ir daudzie fallu attēlojumi, kas atradās gandrīz pie visu māju ieejām. Pilsētā atrastas arī erotiskas freskas, simboli un sadzīves priekšmeti ar seksuālu tematiku.

Kad arheoloģisko izrakumu laikā tika atklāti mākslasdarbi ar seksuālu tematiku, tie bieži tika atkal noslēpti. Piemēram, sienas freska, kurā bija attēlots Priaps (kura iezīme ir palielināts dzimumloceklis), tika aizklāta ar ģipsi un pamanīta tikai 1998. gadā lietus dēļ. Arī patlaban nepilngadīgajiem, lai apskatītu darbus, nepieciešama atļauja.

Reliģiskās freskas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būtiska fresku tēma ir reliģisku tēlu atainojums. Dievības ir cilvēciskotas, un gleznojumiem ir dekoratīvi elementi, lai tie būtu piemēroti kā rotājumi. Starp nozīmīgākajiem Pompejos atrodamajiem gleznojumiem jāmin "Marsa un Veneras kāzas", "Jupitera laulības", "Narciss un strūklaka". Pompeju iedzīvotājiem tuvākās dievības bija tās, kas atbildēja par zemkopību, veiksmi un veselību. Iespējams, 62. gadā notikusī zemestrīce bija iemesls, kāpēc daudz attēlotas dievības, kas atvaira nelaimi. Samērā populārs Pompeju gleznojumos ir arī klusās dabas žanrs, kuru, iespējams, varētu uzskatīt par mazāk ietekmētu no grieķu glezniecības, jo Senajā Grieķijā klusā daba nebija īpaši izplatīta.

Glezniecības stili[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glezniecībā notika pāreja no gleznojumiem bez dziļuma uz gleznojumiem ar perspektīvas izmantojumu. Šo pāreju tradicionāli iedala četros vienotram sekojošos glezniecības stilos, no kuriem pirmie divi attīstījās Republikas laikā, bet divi pēdējie — jau Impērijas laikā.

Inkrustācijas stils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inkrustācijas stils. Marmora plākšņu apšuvuma imitācija

Inkrustācijas stilā (ap 200.-60. g. p. m. ē.) siena tika sadalīta daudzkrāsainos paneļos ar shematiski izvietotiem tekstūras kontrastiem. Galvenais bija dekorativitāte, liela uzmanība tika pievērsta ritmiem un krāsu kontrastam. Krāsu izmantojums līdzinājās IV gs. p.m.ē. grieķu gleznotāju darbos atrodamajam — grieķi lietoja četrus pamattoņus — balto, sauktu par "Milosas zemi", dzelteno jeb "Atikas okeru", sarkano, kuru dēvēja par "sinopi" un ogļu jeb kvēpu melno. Šīs četras krāsas lietoja arī Pompeju gleznotāji. Pirmā stila gleznojumiem labi paraugi atrodami Fauna mājā.

Arhitektūras stils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhitektūras stilā (ap 60.-20. g. p. m. ē.) dekorācijas vairs neierobežo viena vizuālā plakne; telpa šķiet turpināmies arī aiz sienām; efekts tiek panākts, arhitektūras formas attēlojot vizuāli pārliecinošā, taču ne pārāk sistemātiskā perspektīvā. Tika izmantota īpaša vairāku satekpunktu perspektīva, kurā perspektīvās projekcijas līnijas nesaiet kopā vienā horizonta punktā, bet gan vairākos punktos, kuri novietoti uz ass, kas vertikāli sadala paneli centrā. Lai arī tā netika izmantota konsekventi, šī metode patiešām rada visai pārliecinošu ilūziju par ķermeņu atrašanos tālumā. Kolonnas, pilastri un logu rāmji, kas bija uzgleznoti uz sienām, kalpoja kā rāmji attālu pilsētu un ainavu attēliem.

Arhitektūras stilam raksturīgs neparasts dabiskums. Atšķirībā no inkrustācijas stila, kurš uzsvēra un dekorēja sienas plakni, arhitektūras stilā svarīga bija telpas paplašināšana. Uz sienām tika attēlotas kolonnas, kuras radīja pilnīgu realitātes ilūziju. Nereti vēl aiz šīm kolonnām tika gleznota ainava, kurā izmantota ticama perspektīva, kurai gan nav matemātiskās precizitātes. Tomēr galvenā nozīme bija arhitektoniskajām detaļām, kuras bija vissvarīgākās, lai radītu ilūziju, ka tiek paplašināta un turpināta telpa, nevis, ka sienas vietā ir vienkārši logs. Arhitektūras stilā parādās arī figūru gleznojumi. Galvenokārt šiem gleznojumiem ir mitoloģiski sižeti, taču parādās arī kauju ainas. Figūrām raksturīga dinamika, un to silueti skaidri izceļas uz vienmērīgi noklātā fona.

Arhitektūras stils (Mistēriju villa). Jaunas novices uzņemšana kāda — iespējams, Dionīsa — kultā. Aina turpinās it kā aiz sienas robežām, taču nelielā platībā.

Arhitektūras stila sienu gleznojums vienā no Mistēriju villas istabām tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem gleznojumiem, kas saglabājušies no antīkās pasaules. Šo gleznojumu uzskata par svarīgu posmu antīkās sienu glezniecības attīstībā. Tajā attēlotas figūras uz sarkana paneļa fona, kas bijis daļa no lielākas kompozīcijas, kas aptvērusi visas telpas sienas. Telpā, domājams, notikuši banketi un kāda mistēriska kulta (iespējams, Dionīsa kulta) rituāli. Šajā gleznojumā telpa nav tik ļoti paplašināta kā citos gadījumos — arhitektoniskajām detaļām atvēlēts tikai nedaudz vietas sienas apakšpusē un augšpusē. Gleznojuma darbība notiek uz gleznotas dzegas; tiek uzskatīts, ka tas attēlo jaunas novices uzņemšanu kultā. Viņu per kāds spārnots gars vai dievība, un viņa meklē patvērumu noraizējušās vecākas sievietes klēpī, kamēr krāšņi uzgleznota kaila meitene kaislīgi dejo. Visiem mistēriju kultiem raksturīgs sāpīgs iniciācijas rituāls, pēc kura uzņemtajam tiek atklāti noslēpumi, ar kuru palīdzību iespējama glābšana caur mistisku savienību ar kādu dievību. Nav skaidrības, vai šis gleznojums ir romiešu oriģināls vai kāda zuduša grieķu hellēnisma perioda darba kopija.

Otrā stila arhitektūriskās pazīmes ar laiku vājinājās un izzuda, un Līviju mājas sienas gleznojums veidots kā reālistiska ilūzija. Tajā radīts iespaids par dārzu tieši aiz sienas robežas. Otrā stila attīstības gaitā "skats" tiek attēlots arvien tuvāks, kamēr rada iespaidu par personisku dārzu, ko izolē gleznota sēta. Lai panāktu dabiskuma iespaidu, Pompeju gleznotāji lietoja līdzīgus paņēmienus tiem, ko vēlāk izmantoja arī, piemēram, renesanses laikā, tas ir, tā saukto gaisa perspektīvu, kurā attāluma ilūzija tiek panākta ar krāsu palīdzību. Šī perspektīva atšķiras no lineārās perspektīvas, kurā attāluma iespaidu panāk, tālāk atrodošos priekšmetus attēlojot mazākus, ar to, ka lietas, kuras atrodas tālāk, tiek gleznotas vēsākos toņos. Reizēm gleznotās ainavas tiek papildinātas ar viegli ieskicētām, neizstrādātām figūrām, kā tas ir, piemēram, ainavu sērijā, kura ataino Odiseja ceļojumus. Tomēr parasti ainavas netiek apvienotas ar figurālajām kompozīcijām. Otrajā stilā tātad tiek gleznotas vai nu figurālas kompozīcijas uz vienkrāsaina fona, vai arī ainavas ar neizstrādātām figūrām.

Kandelabru stils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kandelabru stils. Klusā daba, kurā attēloti persiki un karafe. Lai arī nesistemātiski, tomēr izmantotas gaismēnas un perspektīva.

Sienai no ierāmēta skata dabā kļūstot par mazākiem attēliem, iezīmējas trešais jeb kandelabru stils (ap 20. g. p. m. ē. — 60. g.). Pazūd simulētā arhitektūra, un sienu daudzos paneļos sadala joslas, ko rotā vīnstīgas vai citi dekoratīvi elementi. Vairs netiek slēpts sienas "plakanums", drīzāk tas tiek pat apzināti uzsvērts. Šāds stils atbilst agrīnās Impērijas nedaudz atsvešinātajam un uz izrādīšanos vērstajam stilam. Kandelabru stilu raksturo smalkas formas un krāsas un apzināta otrā stila monumetālo konstrukciju noraidīšana. Tiek attēlotas smalkas kolonnas, vijumi, nedaudz orientāla greznība, kura tomēr neieslīgst pārmērībās. Vērojama tajā laikā aktuālā Ēģiptes mākslas ietekme uz romiešu glezniecību.

Kandelabru stilam raksturīga kompozīcija ir sienas centrā novietots salīdzinoši neliela izmēra attēls, parasti ar mitoloģiska rakstura kompozīciju. Bieži vien izmantots jau minētais dalījums trīs joslās — sienas centrā atrodas panelis ar lielāku gleznojumu, bet tam abās pusēs — paneļi ar papildinošiem mazākiem attēliem. Kandelabru stils plaši izmantots Vetiju mājā, kam raksturīgi neparasti sižeti, — piemēram, Priaps uz svariem novietojis savu milzīgo fallu (tiek uzskatīts, ka šis attēls atvairījis ļaunu aci).

Dekoratīvais stils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dekoratīvā stila (60.-69. g.) ietvaros gleznotāji, iespaidojušies no tālaika Romas teātra dizaina, atgriezās pie arhitektūras rāmjiem un atvērtām ainavām. Bieži vien gleznojumos attēlo teātra kulises. Krāsaini laukumi, ko appludina gaisma un atmosfēra, rada gaisa perspektīvu. Tā sarežģītā veidā apvieno sienu, izmantojot visus iepriekšējos optisko ilūziju radīšanas paņēmienus. Dekoratīvais stils ir nosacīts pārējo stilu rezumējums — zemākajās sienu daļās parādās inkrustācija, sienas iezīmē kandelabru stils, taču piepilda arhitektūras stils. Lai arī gaisa perspektīva rada vienojošu efektu, nav konkrēta redzespunkta, no kura tos varētu uzskatīt par saistītiem; šķiet, ir paredzēts tos apskatīt atsevišķi, kā izstāžu zālē. Parasti malās tiek veidotas fantastiskas arhitekturālas kompozīcijas.

Ceturtajā stilā pēc izteikti dekoratīvā gleznojumu rakstura trešajā stilā, kad telpa ne tikai netika paplašināta, bet pat nedaudz nospiedoši ierobežota, uzsverot sienas plakni, sienas atkal tiek "atbīdītas" tālāk, kaut arī plašuma un brīvības ilūzija nav tik izteikta kā otrā stila sienu gleznojumos.

Dekoratīvā stila gleznojumi ir tematiski ļoti dažādi — no klusajām dabām līdz žanra glezniecībai, no mitoloģijas līdz ainavām.

Dekoratīvā stila mākslinieku visvairāk interesē telpas atainojums, tāpēc viņš attēlo darba priekšmetus tik mazus, cik iespējams, un visu kompozīciju apvieno, izmantodams gaismu. Dziļums nav attēlots precīzi, taču tas ir nojaušams. Romiešiem nebija matemātiskas perspektīvas sistēmas, tāda tika atklāta tikai agrajā renesansē, tomēr viņi lietoja figūru samazinājumu un krāsu maiņas. Būtiski, ka ceturtajam stilam raksturīga izteikta apgleznotās telpas pilnība, pat pārpilnība ar dekoratīviem elementiem. Slavenākie ceturtā stila gleznojumi atrodami Vetiju mājā. Tur uz koši sarkana fona attēlotas lidojošas figūras.

Ceturto romiešu glezniecības stilu mēdz dēvēt par barokālu tā daudzo rotājumu un vijumu dēļ, kuri, papildināti ar ainavām vai sižetiskām kompozīcijām, rada pārpilnības iespaidu. Šo iespaidu pastiprina krāsu izmantojums, piemēram, zelts uz balta. Nereti rodas grūtības atšķirt trešo glezniecības stilu no ceturtā — to bieži vien var noteikt tikai pēc laika, kad attiecīgais gleznojums tapis.

Grīdu mozaīkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no izplatītākajiem veidiem, kā izrotāt mājas grīdu, bija izveidot uz tās tā saukto trompe-l'oeil jeb acu apmāna mozaīku, kurā uz grīdas attēloti dažādi priekšmeti, piemēram, asakas un zāles stiebri, — tā, it kā tā vienkārši nebūtu uzkopta. Fauna mājā Pompejos atrasta krāšņa mozaīka ar dažādu jūras dzīvnieku attēlojumiem.