Rēzeknes atbrīvošana (1944)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par 1944. gada notikumu. Par citām jēdziena Rēzeknes atbrīvošana nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Rēzeknes atbrīvošana
Piemineklis Rēzeknes atbrīvotājiem.jpg
Piemineklis „Rēzeknes atbrīvotājiem”
Datums1944. gada 27. jūlijs
Vieta
Iznākums PSRS karaspēka uzvara
Karotāji
Karogs: Padomju Savienība PSRS Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Padomju Savienība Andrejs Jerjomenko (2. Baltijas frontes pavēlnieks) Valsts karogs: Vācija Pauls Lauks
(16. armija)

Rēzeknes atbrīvošana (krievu: Освобождение Резекне), kas sava nosaukuma dēļ tiek vērtēta pretrunīgi, bija 1944. gadā veiktās Rēzeknes-Daugavpils operācijas sastāvdaļa Otrā pasaules kara Austrumu frontē, kurā PSRS Sarkanā armija pārrāva Lielvācijas Impērijas armijas aizsardzību un ieņēma Rēzekni, kas bija stratēģiski svarīgs dzelzceļa mezgls.[1] Lai gan padomju propaganda īpaši uzsvēra pilsētas atbrīvošanu no Vācijas nacistu režīma okupācijas, tomēr uzbrukuma galvenais mērķis bija nevis pilsētas atbrīvošana, bet pretinieku ieņemto pozīciju iznīcināšana, turklāt vienkāršākajā, bet tajā pašā laikā nesaudzīgākajā veidā - ar pavisam 11 aviācijas uzlidojumiem, kas tika veikti pavasarī pēc ilgstošām, bet neveiksmīgām sauszemes operācijām, turklāt vēlākos gados padomju vēstures grāmatās pilsētas nopostīšana tika pat piedēvēta vācu armijai.[2] 1944. gada aprīļa Lieldienu naktī notikušo PSRS aviācijas uzlidojumu rezultātā pilsētas dienvidu daļa tika gandrīz pilnībā nopostīta. Sarkanajai armijai izdevās sasniegt galveno mērķi - iznīcināt pretinieka armijas kara materiālu noliktavas un pārtraukt vācu armijas grupas “Nord” apgādi pa Daugavpils-Pleskavas dzelzceļa līniju, līdz ar to tika neitralizēts nacistu armijas galvenais atbalsta punkts Latgalē. Pilsētas bombardēšanas rezultātā bojā gāja liels skaits civiliedzīvotāju un nopostīti ap 80% ēku.[3]

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes bombardēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieilgstot frontes līnijas virzībai rietumu virzienā, Sarkanā armija 1944. gada pavasarī pieņēma lēmumu veikt aviācijas uzlidojumus pilsētai, lai iznīcinātu Rēzeknē esošos vācu armijas stratēģiski nozīmīgos atbalsta punktus, no kuriem notika armiju grupas "Nord" 16. armijas daļu apgāde ar karavīriem, militāro tehniku un munīciju. Līdz ar to 25. martā 40 km no Latvijas robežas aizsākto Strešņovas placdarma sauszemes karaspēka operāciju pēc Rēzeknes sasniegšanas bija paredzēts atbalstīt, veicot militāru objektu bombardēšanu. Pirmais padomju uzlidojums Rēzeknei sākās Zaļajā ceturtdienā, 6. aprīlī ap deviņiem vakarā un turpinājās trīs stundas. Uzlidojumi notika galvenokārt pilsētas dienvidu daļā līdz Rēzeknes upes krastiem. Nākamie uzlidojumi, kas tika vērsti pret pilsētas ziemeļu daļu, sākās 7. aprīļa naktī pulksten vienos un turpinājās līdz rītam, sagraujot Rēzeknes skolotāju institūta ēku, krievu ģimnāziju, arodskolu, Tautas pili, kurā tobrīd atradās vācu karavīri, Armijas universālveikalu, slimnīcu, daļēji Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcu un tirgus laukumu, kā arī citas potenciāli stratēģiskas sabiedriskās būves. Sliktās nakts redzamības dēļ tika iznīcinātas daudzas tuvumā esošās dzīvojamās ēkas, nogalinot civiliedzīvotājus. Padomju militārajā literatūrā šo uzlidojumu detalizēti apraksti arī vēlākos gados netika publicēti, lai slēptu notikumu gaitu, lielos postījumus un nespēju izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem. Laika apstākļu un vācu armijas pretdarbības dēļ padomju aviācijas uzlidojumos tika pielietota lauka bombardēšanas taktika, kas izskaidro postījumu lielos apmērus. Neskatoties uz vakarā un naktī veiktajiem uzlidojumiem abām Rēzeknes dzelzceļa stacijām, sliežu ceļiem būtiski zaudējumi netika nodarīti. Šajā naktī vienā no uzlidojumiem, visiem kopā atrodoties vienā ēkā, bojā gāja laikraksta “Latgolas Vōrds” toreizējais redaktors Jānis Ikaunieks, latgaliešu rakstnieks, izglītības un preses darbinieks Alberts Sprūdžs, publicists un pedagogs, pamatskolas pārzinis Pauls Svenne un citi. Padomju aviācijas uzlidojumu rezultātā civiliedzīvotāju upuru skaits svārstās no 70 - 100, kā arī pilsēta tika gandrīz nopostīta. Galvenā bombardēšana notika naktī no 7. uz 8. aprīli, kad padomju aviācija sagrāva 80% pilsētas ēku. [4]

Sauszemes uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada vasarā pēc PSRS un Vācijas frontes līnijas pakāpeniskas virzīšanās rietumu virzienā tā jau bija sasniegusi Latvijas teritoriju. Sarkanās armijas augstākās virspavēlniecības galvenās mītnes 1944. gada 17. februāra direktīva paredzēja operāciju, kas sagrautu vācu armijas grupējumu pie Ostrovas. Tās veikšana tika uzticēta Baltijas otrajai frontei kopā ar Ļeņingradas frontes kreiso spārnu. Uzbrukuma trešajā etapā frontes līnija stiepās no Ostrovas ziemeļos un gāja caur Kārsavu un Rēzekni. Galvenokārt vācu armijas izdevīgā atbalsta punkta dēļ, kas atradās Rēzeknē, ko sekmēja dzelzceļa līnija kā armijas piegāžu nodrošinājuma infrastruktūra, Sarkanā armija Rēzekni sasniedza tikai pēc pieciem mēnešiem.

21. jūlijā padomju karaspēks sāka uzbrukumu Rēzeknes virzienā, ieņēma Kārsavu un Ludzu un pēc 6 dienu ilgām sauszemes kaujām pienāca pie Rēzeknes.

27. jūlija rītā Sarkanās armijas 8. gvardes divīzija forsēja Rēzeknes upi pie Griškāniem. Ap 9 no rīta tās avangards iebruka pilsētas ziemeļu daļā. Tai pat laikā 7. gvardes divīzija ar 20. un 26. gvardes pulkiem uzbruka no dienvidiem un pārņēma pilsētas dienvidu daļu. Ap pusdienlaiku Vācijas armija tika pilnīgi padzīta no pilsētas.[5] Atkāpjoties no pilsētas, Lielvācijas karaspēks uzspridzināja neskarto tiltu pār Rēzeknes upi, abas dzelzceļa stacijas, Zemes bankas ēku, Komercskolu, pilsētas valdes ēku, bet tam sekojošas kaujas darbības nenotika, jo Sarkanā armija jau bija pārņēmusi pilsētas teritoriju savā kontrolē. Tā, vācu armijas žurnāla ierakstos atrodams, ka Vērmahta 329. vācu kājnieku divīzija, kas pirms tam atradās frontes līnijā starp Ludzu un Rēzekni, jau 26. un 27. jūlija naktī pameta Rēzekni, ieņemot pozīcijas Viļānu apkārtnē.

Padomju avotos atrodami dati, ka 1944. gada pavasarī Rēzeknes apkārtnē krita 2500 Sarkanās armijas karavīri, taču nav precīzi zināms, cik daudz no tiem krita cīņās, kas norisinājās tieši pilsētā.[4]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1976. gadā Rēzeknē atklāja pieminekli „Rēzeknes atbrīvotājiem” (sarunvalodā saukts par „Aļošu”), tā autori ir arhitekts E. Salguss un tēlnieki O. Kalējs un O. Siliņš. Katru gadu Rēzeknē 27. jūlijā tiek atzīmētas pilsētas atbrīvošanas no vācu karaspēka (1944. gadā) gadadienas. Taču pilsētas iedzīvotāji viedokļu ziņā dalās trīs atšķirīgās grupās - vieni no tiem (tajā skaitā Padomju armijas veterāni) piemin 1944. gada kaujās kritušos Sarkanās armijas karavīrus, citi uzskata pilsētas tā saukto "atbrīvošanas" faktu par vienpusēji subjektīvi traktētu, ignorējot vēstures faktu, ka šajā datumā Rēzeknē vienu ārvalstu okupācijas karaspēku (nacistiskās Vācijas) nomainīja otrs okupācijas (PSRS) karaspēks.[6] Bet citi atzīmē "Rēzeknes atbrīvošanas" gadadienu. Galvenokārt pirmskara laikā Rēzeknē un Latvijā dzimušajiem un viņu pēctečiem nozīmīgāka ir "Rēzeknes atbrīvošana", kad 1920. gadā Rēzekne tika atbrīvota no Padomju armijas, uzvaru svinot Latvijas armijai. Par godu Latvijas armijas uzvarai 1939. gadā tika uzcelts piemineklis "Vienoti Latvijai", gan arī Rēzeknes galvenā iela ieguva nosaukumu "Atbrīvošanas aleja". Tieši galvenā iela ir kā savdabīgs visus pilsētas iedzīvotājus vienojošs elements, katrai kopienai to izprotot atšķirīgi (vieni par atbrīvošanu sauc 1920. gadu, bet otri 1944.), ko var pamatot ar atšķirīgās informatīvajās telpās dzīvojošu iedzīvotāju vēsturiskās patiesības interpretāciju. Tāpat Rēzeknē ir daži padomju karavīru apbedījumi: brāļu kapi pareizticīgo kapsētā Upes ielā, apbedījumi kapsētā Miera ielā un koncentrācijas nometnes „Štalag-340” gūstekņu brāļu kapi. Tāpat Dārzu ielā ir obelisks padomju virsniekiem, kuri krituši atbrīvojot Rēzeknes pilsētu.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]