Rēzeknes atbrīvošana (1920)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par 1920. gada notikumu. Par citām jēdziena Rēzeknes atbrīvošana nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Rēzeknes atbrīvošana
Rēzeknes atbrīvošanas kauju shēma.jpg
Latvijas bruņoto spēku uzbrukums Rēzeknei
Datums1920. gada 20.-26. janvāris
VietaLatgale
IznākumsLatvijas karaspēka uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvijas RepublikaFlag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Krievijas PFSR
Komandieri
Valsts karogs: LatvijaJānis Puriņš - Latvijas Austrumu frontes pavēlnieksFlag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Vladimirs Gitiss - KPFSR Rietumu frontes pavēlnieks
Spēki
ap 6000 karavīruap 6000 karavīru

Rēzeknes atbrīvošanas operācija bija Latvijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija Latvijas brīvības cīņu laikā ar mērķi ieņemt Rēzeknes pilsētu un sasniegt Latgales atbrīvošanas kampaņas sākumā nosprausto austrumu robežu. Pēc LSPR valdības spēku atkāpšanās uz Latgali Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz 1920. gada janvārim bija Padomju Latvijas valdības mītne.

Kaujas notika no 1920. gada 20. līdz 26. janvārim, kuru laikā Latvijas armija ieņēma Rēzeknes un Ludzas pilsētas.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada maijā un jūnija sākumā Latvijas un Igaunijas bruņotie spēki atspieda Padomju Latvijas armiju līdz Latgalei, bet 1919. gada jūnijā pēc konflikta ar Baltijas landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām uzbrukums apsīka. Bermontiādes cīņu laikā 1919. gada novembrī Polijas valdība piedāvāja Latvijas valdībai noslēgt pret Padomju Krieviju vērstu militāro savienību. Sarunas beidzās ar līguma parakstīšanu un kopīgas militārās operācijas "Ziema" izstrādāšanu.

1920. gada janvāra sākumā Latvijas Kurzemes divīzija un Polijas leģiona divīzijas uzvarēja Padomju Krievijas 15. armiju kaujās pie Daugavpils. No 1920. gada 9. līdz 20. janvārim Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulki un Latgales partizānu pulks sekmīgi veica Ziemeļlatgales atbrīvošanas operāciju un ieņēma Pitalovas staciju.

Vienlaicīgi Kurzemes divīzijas 1. Liepājas un 2. Ventspils kājnieku pulki veica uzbrukumu no pozīcijām pie Lubāna ezera. 9. janvārī 1. Liepājas pulka II bataljons ieņēma Strūžānus, 10. janvārī 2. Ventspils pulka III bataljons ieņēma Varakļānus un Stirnieni, bet II bataljons kopā ar bruņuvilcienu uzbruka gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļu. 12. janvārī 2. Ventspils pulks ieņēma Viļānus un izturēja ar diviem bruņuvilcieniem pabalstīto KPFSR 472. pulka pretuzbrukumu. 13. janvārī Latvijas armija kopā ar Polijas armiju veica uzbrukumu visā Austrumu frontē, lai nedotu ienaidniekam iespēju sakoncentrēt lielus spēkus un izdarīt plašāku pretuzbrukumu. Pitalovas rajonā notika niknas cīņas ar Sarkanās armijas izlases vienībām. Lai atvieglotu Latgales divīzijas pozīcijas, armijas virspavēlnieks Jānis Balodis pavēlēja sākt uzbrukumu Rēzeknei.

Spēku samēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rēzeknes atbrīvošanas operāciju sākot, Kurzemes divīzijas komandiera pulkveža-leitnanta Puriņa rīcībā bija 2. Ventspils kājnieku pulks, 3. Jelgavas kājnieku pulka 2 bataljoni, 9. Rēzeknes kājnieku pulks un Baltijas landesvērs, kopā ap 6000 karotāju. Latvijas armijas daļas ieņēma fronti no Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļa līdz Krustpils-Rēzeknes dzelzceļam.

Pretī stāvēja KPFSR 15. armijas 1. strēlnieku pulks, 22., 23., 24., 30., 31., 32., 33. un 99. pulki, 65. dzelzceļu bataljons un citas vienības, kopā ap 6000 karotāju. Krievu karaspēkam bija daudz vairāk artilērijas nekā latviešiem. Visas šīs karaspēka vienības bija pakļautas Padomju Krievijas Rietumu frontes pavēlniekam Vladimiram Gitisam.

Operācijas plāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzbrukumu paredzēja sākt 20. janvāra rītā. 21. janvārī 2. Ventspils pulkam pavēlēja ieņemt Rēzekni un sasniegt līniju Voverova-Lendži. 3. Jelgavas kājnieku pulkam sasniegt līniju Bukmuiža-Kaunata (Jaunsloboda), 9. Rēzeknes pulkam uzbrukt ar vienu kolonnu gar Rāznas ezera dienvidgalu, bet ar otru gar ezera ziemeļgalu un sasniegt līniju Kaunata-Rečeni, Landesvēram sasniegt Voverovas rajonu un pārraut Rēzeknes-Ludzas dzelzceļu.

Karadarbības norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijas kājnieku pulka kolonna ar lielgabalu bateriju 1920. gada janvāra uzbrukuma laikā (no Landesvēra virsnieka albuma).
Krievijas PFSR bruņuvilciens "Biedrs Ļeņins" pie Pleskavas (1919), kas piedalījās arī 1920. gada janvāra kaujās pie Rēzeknes

20. janvārī 2. Ventspils kājnieku pulks uzbruka gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļu un vakarā atradās apmēram 12 kilometru attālumā no Rēzeknes, bet 1. Liepājas pulks atradās ziemeļrietumos no pilsētas. 3. Jelgavas pulks sasniedza līniju Ruduški-Šļakoti Rāznas ezera dienvidaustrumu galā. 9. Rēzeknes pulks un Landesvērs sastapa nopietnu ienaidnieka pretošanos Rāznas ezera dienvidrietumu krasta pakalnos. Landesvērs un Latvijas bruņuvilciens nr. 3. ar niknām kaujām virzījās gar Daugavpils-Rēzeknes dzelzceļu un vakarā atradās tikai 5—6 kilometru attālumā no Rēzeknes, kas bija aplenkta arī no rietumiem un no ziemeļrietumiem.

21. janvāra rītā 2. Ventspils pulka III bataljons ap pusdienas laiku pienāca tuvu Rēzeknei, bet pie Mežārēm (kara lidlauka apkārtnē) un Jurkiem to apstādināja spēcīga artilērijas un ložmetēju uguns un tikai vakarā krievi sāka atkāpties. Vakarā III bataljons bija 3—6 km uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem no Rēzeknes. 1. Liepājas pulks uzbruka ar uzdevumu sasniegt Rēzeknes-Pitalovas dzelzceļu uz ziemeļaustrumiem no pilsētas, tomēr līdz vakaram paveica vienīgi II bataljons, jo katru sādžu vajadzēja ieņemt ar kauju. 3. Jelgavas pulks turpināja uzbrukumu pie Rāznas ezera un vakarā sasniedza norādīto līniju Bukmuiža-Kaunata, bet Bukmuižu pirms tam ieņēma poļu karaspēks. 9. Rēzeknes pulka labais spārns sasniedza Kaunatu. Vakarā ienaidnieks uzbruka Jelgavas pulka kreisajam spārnam dienvidos no Kaunatas, bet tika atsists un cieta zaudējumus. Savukārt Latvijas bruņuvilciens uz dienvidiem no Rēzeknes ar Landesvēra desantu 21. janvāra rītā sāka divkauju ar Krievijas bruņuvilcienu „Ļeņins”. Vilcieni piebrauca puskilometra attālumā un atklāja artilērijas un ložmetēju uguni. Pēc tieša artilērijas trāpījuma krievu bruņuvilciens atkāpās un Landesvēra desants ieņēma Balbišus. Drīz pēc tam no Rēzeknes uzbruka cits krievu bruņuvilciens, bet arī to piespieda atkāpties.

Pilsētas ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neraugoties uz sākotnējo plānu, Landesvēra komandieris pulkvedis Harolds Aleksanders pieņēma lēmumu sadalīt savu vienību divās daļās. Pirmo kolonnu, kurā bija Landesvēra trieciengrupa, Barta kājnieku nodaļa un Engelhardta jātnieku nodaļa, pēc operācijas pavēlnieka Puriņa pavēles virzīja austrumu virzienā uz apmēram 20 kilometru attālo Voverovu, lai tur pārrautu Rēzeknes-Ludzas dzelzceļu. Toties otrajai kolonnai, kurā ietilpa Hāna nodaļa, deva uzdevumu no dienvidiem ieņemt pilsētu. Landesvēra trieciengrupa kopā ar Engelhardta jātniekiem priekšpusdienā sasniedza dzelzceļa līniju pie Pokuminas pusmuižas, bet nespēja saspridzināt sliežu ceļu, pa kuru sarkanarmieši no Rēzeknes izveda gan 3 bruņuvilcienus ar karaspēku, gan mantas. Landesvēra kavalērijas nodaļa ieņēma Stoļerovu. Hāna grupa sāka uzbrukumu Rēzeknei 6.30 un sadalījās trīs mazākās kolonnās. Labā spārna kolonna iebruka pilsētā no dienvidiem caur Rītiņiem un Pleikšņiem, vidējā kolonna gar šoseju. Kreisā kolonna caur Bumbiškām un Ratiniekiem virzījās uz Rēzeknes stacijām un pie Rēzeknes II stacijas sastapa niknu pretošanos, ko pabalstīja bruņuvilciens. Ap plkst. 9.00 bruņuvilciens un kājnieki atkāpās Ludzas virzienā.

2. Ventspils pulka I un II bataljons, virzoties uz priekšu, vairs nesastapa ienaidnieka pretošanos un ap plkst. 12.00 iegāja Rēzeknē, kur jau priekšā atrada Landesvera Hāna nodaļu. II bataljons palika Rēzeknē pildīt garnizona dienestu, bet I bataljons turpināja virzīties uz ziemeļaustrumiem un naktī sasniedza Cirmas ezeru. Pēc Ventspils pulka ienākšanas Rēzeknē Hāna nodaļa devās uz austrumiem un sasniedza Greiškānus 5 km no Rēzeknes.[1]

Karadarbība pēc Rēzeknes atbrīvošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijas artilērijas baterija pie Mežavepriem pēc Ludzas ieņemšanas 1920. gada janvāra uzbrukuma laikā (no Landesvēra virsnieka albuma).

Kurzemes divīzijai bija jāturpina uzbrukums 24. janvārī, bet stiprā sala (līdz -25°C) dēļ uzbrukumu atlika. 26. janvārī 3. Jelgavas pulks turpināja uzbrukumu ar uzdevumu sasniegt Zilupes līniju un Osvejas ezeru. Sarkanā armija pēc 24. janvāra kaujās iesaistīja 11. divīzijas II brigādi.

26. janvārī 3. Jelgavas pulka III bataljons uzbruka Rundēniem un pēc 2 stundu ilgas kaujas iegāja ciemā. 9. Rēzeknes pulks sasniedza rajonu starp Rundēniem un Nirzas ezeru. Landesvērs sasniedza Pildas ezera rajonu. 2. Ventspils pulks gar dzelzceļu uzbruka Ludzai, kur piespieda atkāpties padomju bruņuvilcienam. Pēc Ludzas ieņemšanas pulks aiz Ludzas ezera sasniedza Mežaveprus. 1. Liepājas pulks sasniedza līniju Jakuči-Svetļici netālu no Ludzas upes.[2]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai" (1939., 1992.)

1939. gada 8. septembrī Rēzeknē atklāja tēlnieka Kārļa Jansona veidoto Latgales Atbrīvošanas pieminekli "Vienoti Latvijai". Drīz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada novembrī pieminekli nogāza, bet atkal atjaunoja 1943. gada 22. augustā. Tautā šo pieminekli sāka dēvēt par Latgales Māru. 1950. gada jūnijā padomju varas iestādes to lika nogāzt otrreiz.

1992. gada 13. augustā pēc pieminekļa projekta metiem Andreja Jansona atjaunoto pieminekli atklāja vēlreiz. Bronzā veidotā pieminekļa kompozīcija atklāj brīvības cīņu ideju pret svešām varām, kā arī tautas centienus veidot un nosargāt savu valsti Latviju. Centrālais sievietes tēls ar krustu paceltajā rokā un uzrakstu uz pamatnes "Vienoti Latvijai" simbolizē 1920. gada janvārī no boļševiku varas atbrīvoto Latgali.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rēzeknes ieņemšana Archived 2013. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  2. Kaujas līdz austrumu robežas ieņemšanai no 23. janvāra līdz 3. februārim Archived 2013. gada 6. aprīlī, Wayback Machine vietnē. no grāmatas "Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture", 1938.
  3. www.zudusilatvija.lv